as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

es neatceros, kad man pēdējoreiz būtu bijušas paģiras. vairāk tāds laboratorijas žurciņas efekts- vērot un brīnīties. ejot pa ielu, vēl visai tādai pūkainai, mani apturēja jauns džeks un palūdza viņam palīdzēt samaksāt par pārkingu. nebija kartes līdzi, iedeva skaidru naudu. garlaikoti nodomāju, ka esmu ļoti apšmaucamā stāvoklī, bet, šķiet, viņš tiešām gribēja, lai samaksāju par pārkingu. jo karte man vēl ir, maks vēl ir, viss ir. parasti cilvēki, kas uz ielas lūdz kaut ko saistībā ar naudu, aiziet prom ar visu, kas man pieder, tāpēc intuitīvi gribas bēgt vienmēr. bet, ja es beigšu ticēt cilvēku godīgumam, var jau uzreiz iet pakārties.

katrā ziņā es nevarēju palikt guļam blakus, un mēs nevarējām divatā ciest un brīnīties, kāpēc cilvēki dzer. maucība. bet, nē, tiešām, es nesaprotu, kā var sadzīvot ar paģirām, tas ir, atceros, ka esmu sadzīvojusi labi ilgi. vienīgais nedzeršanas mīnuss - ir jānodarbojas ar dzīvošanu, tas gan.