as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

man bērnībā bija mana vecuma draugs, vecāki draudzējās, gāju ciemos. viņiem bija liela māja un visādas krutas fiškas. un jaunāka māsa, kurai nekādas citas vainas, izņemot, ka jaunāka, īsti nebija. katrā ziņā daļu laika bija jāpavada arī ar viņu un viņas lellēm, bet vispār gaidīju, kad varēšu iet ar puiku runāties un dauzīties. viņš, piemēram, reiz rādīja man kā viņam no mutes nāk ārā gaļas gabaliņi, jo viņš dzerot par daudz kolu, un tas esot viņa kuņģis. cool stuff, vienvārdsakot.

tad viņam uzradās beibe. un ikreiz, kad gāju ciemos, viņi sēdēja un skatījās kaut kādu sūdu teļukā vai ko tādu, un pēkšņi viņš bija garlaicīgākais tips pasaulē, kas tikai apātiski sasveicinājās un tad turpināja nefokusēti blenzt filmas un tamlīdzīgi. man tas likās briesmīgi, ka var iekāpt tādā burbulī, un sev solīju, jau kuro stundu spēlēdama kaut kādu apnicīgu bārbijhuiņu ar mazo māšeli, ka nekad tā nedarīšu.

man vispār nekad neienāca prātā, ka tas garlaicības burbulis var būt silts un labs, un vienīgā cerība ir, ka nenāks neviens un no ārpuses (vai iekšpuses) un viņu nepārštaukās cauru.