| Nov. 9th, 2007 05:10 pm kad es braucu turp, galīgi nosalusi, jautāju ceļu zaļo formu zēniem.
-hmm. man liekas uz -> to pusi.
-ā, bet man teica, ka tā iela ir uz <- to pusi.
-ak, jā. pareizi, ejiet uz priekšu tur būs.
-jūs zināt, kur tā iela ir?
-nē.
-idiots.
(viņš izskatījās bezgala aizvainots, bet mani no sirds tracina šie izpalīdzīgie lāčpakalpojumsniedzēji, jo iedzimtā pieklājība neļauj pateikt, ka nevar palīdzēt. un man sala. ļoti. ja būtu sekojusi viņa norādījumiem saltu vēl vairāk.)
toties atpakaļceļā metro lasīju maskava-gailīši (ja man būtu bijis, piemēram, žurnāls 'dārzs un drava' kamptu latviskus burtus ar tikpat milzīgu sajūsmu, bet (..)), un metro dziedāja nodzērusies, nošņurkusi sieviete gados. bet ar tāāāādu balsi. operu. itāliski. kad ir tik smeldzīgi skaisti, tad atceros, ka novembris arī ir dzīve.
un man ir fotoaparāts. maziņš plaukstā paslēpjams pidriķītis, bet fotoaparāts. beidzot. rokas dreb nospiest podziņu. mirkļu konservēšanas iespējas uzreiz plašākas.
-. Leave a comment    |
