as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

uz viesu namu faro, dendijapartmenti vārdā, tādu ar balkoniņu pār vecpilsētu, flīzēm visvisvisur un akurāt tādu pašu zvaniņu un uzrakstu kā vinijpūkā, un lejā kaut kur vēl kompromisu iela galīgi neizskatās pēc kompromisa, visa izpušķota, viss sīkummīļš un "portugālē viss ir maziņš" no zimbabves ieteiktās hipijpludmales, kas iepatikās pietiekami, lai kāpēc gan tur nenakšņotu un nekurinātu mazu uguntiņu lielā vējā, akmeņu ielokā, nepeldētos kailiem no rīta milzu viļņos un pirms un pēc, man kaut kad būs jāpieraksta atskaite, bet mēs atbraucām no pašiem ziemeļiem, no kalniem, kur nebija neviena pašā augšā, tikai gotiņas, kas ganās pie kalnu avotiem, vecas drupas ar skatu pār pārpasauli, mazi miesti, tādi, kur gliemežus dod pa eiro gabalā (tobiš eiro simtiem), un tos gliemežus var ēst stundām, ja stundas vispār ir, ceļi, visādi ceļi, klintis un kalni, nekurienes un sasalusi pagātne un tagadne, cikādes kā vienīgā dzīvība, nē, šī nav laime, šī ir laimes nojausma, jo laimei būtu jābūt daudz nesteidzīgākai, nekādu tur jobanu hertz aģentu, kas nevar tiešā tekstā pateikt, kāds ir klīningfīs, vai mums labāk ēst vakariņas un piedrāzt, vai niekot dārgo laiku, meklējot mazgātuvi un tamlīdzīgi nieki un sūdi, bet tas nekas, jo reizi pa reizei laiks tomēr apstājās, un es beidzot izlasīju grāmatu un es beidzot elpoju te un tagad, pirms atkal steigties, satraukties un notraukt smiltis, smiltis, kas ir visur.