| May. 26th, 2016 10:05 am tagad nekad vairs nebūs tik slikti, cik varētu būt, jo vienmēr varēs uzlikt portishead sos. pēdējoreiz man bija tāda sajūta, dzirdot scalas creep.
skudriņcoveri, vēlams kino, laikam vispār ir vienīgais, kas man spēj iesist pa smadzenēm mjūzikvaiz, dzirdot pašpirmoreiz.
ja neskaita mīlas vasaras rītu pirms pāris gadiem un the gaslight anthem national anthem, bet tas tikai tāpēc, ka lija un dziesma skanēja no atvērtas mašīnas tālumā, par kniebšanos naktī atcerējos tikai es, neviens cits, un es biju pat nevis nelaimīga, bet tāda kā sasalusi, lai vēl neļautos tam nelaimīgumam, sastingusi visādu neizbēgamu sāpju priekšā, atsakoties šamējās laist iekšā, un tad tā dziesma, kad tu skumji ej meklēt pats nezini ko, bet droši vien jau tualeti, jo skan vārdi i already live with too many ghosts un es domāju, ka, bļā, jā, un tad viņš dzied, ka
and i can't stand the weather, no i never liked the rain, man līst visādi sūdi uz galvas, domāju, jā, vecīt, jā, you get me, "now she just screams how i promised her more than this", totāli, un tad viņš dzied tālāk, tad viņš mani mierina, pa visu stāvvietu vai kā nu to festivālu minipārkinglotu sauc "Whatever gets you through the night", un viss, man vajag zināt, kas šo dzied, pagriežos, metos pie tās mašīnas, man pastāsta, mājās, protams, neatceros neko, tikai rindiņas
she used to look so good in that red dress, un gūglēju ilgi un pacietīgi, lai saprastu, ka nekāda red dress nebija viss.
kāpēc to stāstu? no reason. pretīgs laiks. Leave a comment    |
