as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

sporta klubā pirtiņas stikls iziet uz dušām. un tur tādas labi dūšīgas slāvu dāmas līksmi apliek pilnīgi visas citas kundzītes, kas dušojas. kam svars par lielu, kam mati galīgi ne tā apgriezti, kam kas.

-o, paskat, kādas šitai varikozās vēnas!
-jā, nevar, nevar palaisties.
-un tagad jau nemaz operāciju nevajag.
-nevajag, kā tad?
-nu, es neatceros, kā, bet lasīju, ka ārstē.
-ā, tad jau labi.

(..)

-pirmās 30 minūtes no rīta, kad tu piecelies, tad nedrīkst slēgt radio, tv, to laiku vajagot tikai sev.
-nē, ja es pamostos klusumā, tad jocīga sajūta, tāda vientuļa.
-nedrīkst. nedrīkst. tās visas negācijas, kas nāk no televīzijas, tas ir šausmas. man meita šito iemācīja. pirmās 30 minūtes- tas nosaka visu dienu. viņa, piemēram, katru rītu sāk ar to, ka sev saka - kāda es esmu gudra. un tā trīsdesmit minūtes. un viss izdodas!

(tagad aiz muguras cita paaudze tērzē par tinderi un mačiem, un es saņemšos neklausīties, saņemšos, svešas sarunas, tas ir tik valdzinoši, ka ar sirdi var aiziet pirtiņā, tik žēl vilkties ārā, un vēl eksponēt sevi dušā, diespas. man arī ir secinājums. krūtis arī 60+ pēc cilvēka izskatās. bikiņ uz zemīti, jā, bet citādi visas tādas apaļas un smukas, nav ne vainas. ak, bet dibeni. visu pieredzi un raksturu taču dieviņš saraksta dibenos. acīmredzami pilnīgā pakaļā pirmie aiziet dibeni. bet no otras puses jauki - pats savu dibenu neieraudzīsi. lai cieš citi.)