as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

varbūt es tik bieži raudu skatoties filmas, jo gandrīz nekad neraudu dzīvē. pat tad, kad it kā raudu, tas nozīmē tikai viegli miklas actiņas. bet kino mani iedzen asaru transā.

es atceros, kad otrreiz aizgāju noskatīties titāniku, gāju ārā noraudājusies, un tur stāvēja jauns pārītis. puisis izmisīgi centās mierināt meiteni, bet viņa absolūti nepiederēja viņam. varēja redzēt, ka puika nezina ko darīt. meitene histēriski šņukstēja, kamēr puisis turēja viņu rokās.
'viņš nomira, viņš nomira...'
'eu, tā ir tikai filma,'
meitene paskatījās uz viņu ar to tu-neko-nesaproti skatienu, izrāvās un aizgāja. raudot.

konkrēto holivudas mēslu skatoties, esmu raudājusi deviņas reizes. vanilla sky raudu vienmēr vienā un tai pašā vietā. visas kusturicas mani noasaro. pēc dzīve ir skaista, es raudāju kā bērns pusstundu. es esmu režisoru sapnis. aizkustinos pareizajās vietās.

vēl es raudāju, kad latvija iekļuva eiropas čempī, kad grieķija to pašu vinnēja, savulaik anglijas dažādos zaudējumos.

bet, ak jā, ne par to. filmās es raudu teju vienmēr. vai nu ka skumji, vai nu ka skaisti, vai nu ka... ek, nu par visu ko filmās var raudāt. ja man ir īpaši skumji, skatos alijas sēriju, kur nomirst billijs. jo citādi ir grūti izraudāties. palīdz. bēdu detoksikācija.

īstajā dzīvē esmu raudājusi tikai un vienīgi no bezpalīdzīgām dusmām. no citām emocijām nekad. varbūt tas ir kaut kas ar ko varētu lepoties. ne vīrieša, ne mīlestības, ne zaudējuma dēļ. kaut kā dīvaini.

cry baby ir skaista. bet es tā nekad neesmu mācējusi. to vienu mūžīgo asaru. ar viņu taču vieglāk?

current film atkal ir bērtons. viņš ir vesela asaru māksla.

dzīve, kā tev pietrūks divarpus stundu intensitātes. vai deviņdesmit minūšu. vai man. laikam jāiemācās pieskarties laikam.