as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

par pirmajiem iespaidiem. es no tādiem izvairos, tāpēc, ka esmu iemācījusies grūtajā ceļā, ka pirmie iespaidi ir mēsls. un ne tikai par cilvēkiem, lūk, kad braucu pēc mieriņa, mieriņš likās tik average, ka bail, atceros, ka nožēloju, ka jau piekritusi, viņš bija paliels, bailīgs un... nu tāds kaķu kaķis, nekas īpašs. un tur būrītī tupēja kariņš, tāda spalvu čupiņa, mazs un mīlīgs, man vajadzēja TO kaķi. kamēr kariņš gatavojās pārvākties, mieriņš kļuva par vismīļāko iespējamo kaķi, neesmu tādu otru redzējusi, kas vienmēr dodas rokās, ļauj ņurcīt sevi līdz pasaules galam, neskrāpējas un vispār galīgi nav dumš. kariņš? kariņš čurā stūros, baidās no visa, reizēm nojūdzas un uzbrūk un klīst pa māju ar retardētā brālīša acu skatienu. ne tā, ka viņš man nav mīļš, bet būsim nu godīgi.

šorīt galīgi nebija, ko vilkt, saņēmos un uzvilku to kleitu, kurā sarkasmiņš mani nosauca par resnu. neesmu vēl sadedzinājusi, padomā tik. gāju uz darbu un, lai justos labāk, domāju, ka man vajag mantru. tādu, kas iedvesmo sievišķībai un savas vērtības apziņai. it went like this:

"pats viņš ir resns, pats viņš ir resns, pats viņš ir resns, pats viņš ir resns..."

apsargs uz mani vērīgi skatās, tā it kā gribētu saņemties ko teikt. "skaisti mati," viņš beigās kautrīgi paziņo, tāds robusts vīrs, kas smēķē lētas un stipras cigaretes, es sasmaidos no sirds.