Jul. 22nd, 2015 11:50 am šorīt atradu uz datora. kaut kādi savādi nedēļas nogales pieraksti, manuprāt, rakstīti rītā, kad vairs nevarēju iemigt.
ļoti vientuļajā salā mēs reizēm sarunājamies ugunskurā cepam mazus dziedātājputnus mazliet jāraud, kad tie čerkst starp zobiem naktis tik siltas, ka apsegties vajag vienīgi ar tevi. un arī – ne vienmēr. ūdens kristāldzirds, slāpes pāriet pirms ūdens pieskaras lūpām, es nezinu, pēc kā šeit garšo ūdens, pēc tevis varbūt mēs peldamies kaili un vispār paliekam kaili mēs tik sen neesam redzējuši dzīvu cilvēku, ka neesam vairs droši, vai paši maz esam dzīvi
- vai te kādreiz vispār piestāj kāds kuģis? - tu turpināsi jautāt, kamēr es atbildēšu? - es turpināšu jautāt, kamēr tu atbildēsi. - viens. - viens mēnesī? viens gadā? - viens. te piestās viens kuģis. vienīgais kuģis, kas jebkad piestās vientuļajā salā. un tev būs pavisam maz laika, lai izvēlētos. - es palikšu ar tevi. - tava vienīgā iespēja turpināt būt laimīgai ir aizmirst par kuģa nenovēršamību. izvēle ir iespējama tikai, redzot kuģi. ja tu noticēsi kuģim, pirms to ieraudzīsi, tu būsi izvēlējusies par ātru un tu būsi izvēlējusies neiespējamo. - es palikšu ar tevi. - man nevajag, lai tu paliec ar mani, man vajag, lai tu spēj nedomāt par to dienu.
kādu rītu viņš pieķer mani lūkojamies jūrā. kādu rītu uz ļoti vientuļās salas dzīve kļūst ļoti vientuļa. Leave a comment |