as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - subjekta nava

izzagu kaimiņam rentgenbildi no zempaklāja pie ārdurvīm. domāju- atlikšu atpakaļ, bet saārdījām tā kā palika tikai tāda ļerpatiņa. L. saka, ka iedošot man smadzenes, ko atlikt atpakaļ. Uz viņējā bija plauksta, un kaut kas saka, ka pamanīs atšķirību gan. Nedusmosies, cerams. Galu galā esmu viņa girl next door, kas ieplanē pēkšņi nakts vidū ar skumjām actiņām, kad nezina, ko darīt, un dod iespēju izlikties par bruņinieku, supermenu vai par ko viņiem tur labpatīkās. L. izslēdza sevi no dzīvokļa. Lauzām ar rentgenu, tad lauza kaimiņš, tad atskrūvējām ventilācijas lūku- a tur- dubultsiena, tad ar āmuru sitām kaut kādu citu lūku, mēģinājām saliekt restes... nu galīgi nekā. līdz beidzot izsaucām atslēdznieku, un no viņa telefona pirmo reizi izdevās sazvanīt dubulatslēgas īpašnieku. absurdi bez gala. vēl samaksāt. spītīgi sevi uzcenojusi parīze, skaistā maita. kamēr gaidījām- pienāca austrāļu puisēns streļīt cigareti. tāds blonds, naivām actiņām un giču pār plecu. tad es vairs nevaru noslēpt savu rijīgo smaidiņu. man liekas- sabiedēju. viņš gan, kā visi viņi, skatījās uz L., kas pašpārliecināti klusēja. goda vārds, man patīk viņa. bet ikreiz blakus ir sajūta, ka esmu... hmm... nu, ka viņa tur neko nedarot iemīlina sevī visu pasauli, kamēr es uzdzenu sev visu veidu iespējamos kompleksus. bez L., es esmu absolūti perfekta. Ar- otrā labākā. Nu tas tā vienkāršojot un chicklitojot. Kad es reiz sākšu tēlot tādu vēso filozofiski noskaņotu pārgudrīti, kas visu pasaka sešreiz sarežģītāk kā pienākas, un glīti ierēc par visu pārējo... sasodīts. varētu arī beigt publiski izģērbties, bet, a)es ķeru kaifu b) iestāstu sev, ka patiesībā neviens pats nelasa. varbūt arī.