as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - mighty heart

filma. ž. nepatika. es nezinu. mhm, politkorektuma par daudz, sasālīti pieklājīga un tā.

bet kaut kas aizķēra. tas, ka sēdēju, blenzu ekrānā un domāju, vot jopcikiņ, tik banāls gabals. pie tam rekonstruēti fakti, nekā daudz vairāk. tieši tāpēc tas, ka banāls, tik banāls kā dzīve. tik īsts, pat neskatoties uz to, ka uz faktiem un tā. tik vienkārši pajēli redzēts un dzirdēts. kā dzīve. līdz nelabumam apnicīgi īsts. un vēl pirms sākusies, tu zini, ka danijs tiks nobeigts. taču brīži, kad tika aizmirsts, ka mēs esam ellišķīgi politkorekti un brīži, kas atļāvās sāpināt nekaunīgi patiesā veidā. tie bija ko vērti.

tualetē pat papinkšķēju mazliet. nu asaras trīs, ne vairāk.

velns parāvis, cik dārgi gan mūsdienās maksā cilvēks, kas kaut kam tic. tā ar sirdi, dvēseli un aknām. bet es pirktu, kaut pārmaksātu.

pikniks sanmartēnā un petanks, franču večuku spēle. ž. stāsta, ka viņa pašreizējā lellīte gribot viņu precēt. 'preci, nekas jau nemainīsies.' bet tad jau...viss mūžš norakstīts. jā. no vienas puses. no otras- viss mūžš notiek tagad, ne mirkli vēlāk. dzīvi var tvert kā vieglu flirtu, bet tad ar sarkanvīnu vien to rūgtumu no mutes neizskalosi. ilggara saruna ar sabu. esmu iemācījusies klausīties neklausoties. māt ar galvu, sapņojot par sazinko. saba ir skaista. bet viņa to nezina. gaismās un ēnās. tikai fotogēniski cilvēki ir glīti. ja tevi nevar iesprostot mirklī, tu neesi, un nejauc man galvu, stāstot ko citu. brīnījos, ka neviens nepamana, cik debesis košas. varbūt pamanīja visi, bet pamanījās klusēt. runāju, smaidīju un smējos, perfekts sociālas būtnes paraugs. uzdevu jautājumus, uz kuriem atbildes bija tik paredzamas, ka jau no otra ieelpas brīža drīkstēja aizmirsties.

bet bija jau labi. un es nebeidzu sev jautāt, ko vēl es gribu, ko vēl. kā tajā dumjajā citātā no meistara un margaritas. varbūt zināt. varbūt nezināt. varbūt-visticamāk nelasāt.

un es zinu. un visi zina. tikai klusē. pieklājības un mīļā miera labad.