as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

tādas vieglas skumjas un viegla skaudība pret tiem, kas izkārtu mēli deso arī pēc dāvanām un eglītēm un kulinārijas un cep piparkūkas un saiņojas un noput ar gliteriem un pārģērbjas par rūķiem vai zaķiem vai vienalga.

man kādreiz tā bija. sen. iespējams, es vēl biju bērns.

komerciāli vai kā vēl ne, mazliet pietrūkst spēja/vēlme kaut ko padarīt īpašu, kaut ko padarīt siltu un vieglu. neiedeva studijas atslēgu, žēl, biju svēti nolēmusi vismaz ierakties tur kaut kādās lietās, kaut kādos darbos un pseidodarbos, es zinu, ka viss, ko meklēju, ir podziņa, kas apturēs laiku.


man reiz bija draudzene, kas, kad bija mazliet nelaimīga, allaž teica, ka jāejot dejot. un tai vajadzībā lasījās tāds savāds netverams izmisums.

man pēdējā laikā tik ļoti gribas dejot, ka aizmirstu, ka nemāku dejot.