as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

dzīvojām kazarmās. citi, šķiet, bija krievi vai kas tamlīdzīgs. katrā ziņā jākaro bija pret moldoviem (zemapziņas reference uz spēli lv-moldova), bet krievi mūs jau tā kā bija saņēmuši gūstā un lika draudzīgi kauties, citādi būšot nepatikšanas. krievu, kas visu laiku mums draudēja, sauca tik dīvainā vārdā kā bjači (pamostoties atcerējos, ka tā ar nedaudz citu akcentu sauc itāļu konfektes, kur ietīstīti izteicieni par mīlestību). man somā bija septiņdesmit latu un rupjmaize, teicu viņam, ka vajag noslēpt. izlavījāmies no kazarmām, gājām pa taciņām, kur it kā okei būtu, gara zāle un tā, bet visu laiku staigāja apkārt krievu zaldāti. beigās izdomājām, ka jālūdz palīdzība tuvākajās mājās, lai pasargā. iegājām, bet tur dzīvoja čigānu ģimene. man sametās bail, bet beigās domāju, ka neko jau nepadarīt. patērzēju ar čigānu ģimeni, atstāju somu, lūdzu, lai tikai neapzog, ka man nekā cita vairs nav. atpakaļ ejot, man bija mazliet bail un mazliet droši, ja vien turējos pie viņa.

tad bija tāda sanāksmīte, kur jāizrunā stratēģija. 'ejiet virsū un duriet,' teica bjači, 'ja jūs iedursiet ātri, paliksiet dzīvi.'

tad es sāku raudāt un teicu, ka man riebjas spēlēt kariņu ar puikām, un ka es negribu nevienu nodurt.

kāds aizkurināja ugunskuru, un teica, ka būs jau labi, un izvēles tāpat nav. es zināju, ka viens no mums neizdzīvos, vai nu viņš vai nu es.

''ja es nomirstu, ej atprasi čigāniem manu somu un brauc mājās, tikai nepaliec te ilgāk,'' es teicu, ņēmu kā visi rokās tādus durkļveida nažus un pamodos.