as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

tā kā pagājušajā gadā jutos nekrietni nogulējusi festivālu, šogad pieņēmu smalko lēmumu solidarizēties ar šoferīšiem un nedzert. līdz, šķiet, kādiem sestdienas astoņiem vakarā, tad galanti iereibt malkojot vīnu (vai arī aši padarīt savu personību vēl kaitinošāku, ejnusazini, jo šādi taču noteikti nenokavēšu visu mūziku.

nokavēju visu mūziku.

labi. mēs bijām no tiem losīšiem, kas nonīka trīs stundas pie ieejas, galvā un tikai un vienīgi galvā dzirdot gaujartu un bērnības miliciju. bet, nu labi, (zāle sašutusi ieelšas), ja godīgi, tā arī nekad neesmu spējusi no bērnības atcerēties neko vairāk par pārdrillēto neērto vietu, savukārt gaujarts būs jau pārgrūpēts, tāpat nekur viņi neskanēs tik labi kā mazās būdiņās, kā klusos stūros, ne jau uz kaut kādas milzīgas skatuves, pagājušo reizi taču bija tieši perfekti.

sestdien nolēmu būt festivālīga. aizgāju uz dienas varoni. izturēju desmit minūtes. to sauc par sociālo satīru? nezinu, atsita vidusskolas parodēšanas ludziņas, tieši tik pat daudz jūtīguma, prāta, smieklīguma un saudzības pret cilvēcisko. aizgāju uz PND. vēl desmit minūtes. čipsis un dullais un viņu big bends nonesa. bet čipsis un dullais peniju nones vienmēr un visur, tieši tik banāla penija ir.

laiks tad sāka nenormāli skriet un kaut kā nedzirdēju dzelzs vilku, par to klusa dusma, un attapos tikai lee scratch perijā, un, visticamāk, vien tāpēc, ka biju tapusi par operatora nemākulīgo kucēnu un staipīju zobos objektīvus vai maigi situ visiem, kas stāvēja ceļā MĀKSLAI.

un. mēs daudz klaiņojām un pļāpājām, mēs spēlējām badmintonu, mēs noķērām manu filmuku, pavisam nejauši, pavēroju sejas, mēs iekūlāmies kaut kādā jocīgā intervijā, kur joņevs teica, ka karstāks par sauli ir vien alus, joņevs ir tik brīnumains, reizēm vien pietiek paskatīties, lai diena saplauktu, mēs ne ar vienu īsti nedraudzējāmies, es uztaisīju krūtis un pašā vakarā, kad izcīnīju cīņu galvā, ka, labi, lai būtu, stibīšu to betona kluci mājup, pēkšņi, stundu pēc apskates, viņas bija maģiski izgaisušas, diesarviņām, tāpat atbaidoši nesimetriski priekš nekustīguma, mēs filmējām, mēs svinējām un apmainījāmies dzimšansdienām, mēs it kā bijām visur, bet īsti nebijām nekur, mēs noteikti bijām dabā, bet festivālā ne tik ļoti.

un, ja nu man tagad kāds jautātu, kā gāja, nezinātu, ko teikt. pietrūka tas svētsvinīgais brīdis, kad tu atrodi savu vietu, savu dziesmu un saplūsti ar visu, bija kaut kādi nenozīmīgi skaisti fragmentiņi, koris, teiksim. visu laiku likās, ka laiks skrien par ātru. nespēju atbrīvoties.

visskaistākais bija aizbraukšana. nesagaidīt to nākamo rītu, to pamirumu, to kolektīvo pohu, to slinko došanos un nedošanos, iekāpt mašīnā četros no rīta, apstājoties miglā un saullēktā, lai paskūpstītos un atmostos, nokļūst mājās vieglā pusmiegā un ieritināties.

no rīta uzlieku kaut ko no nokavētās mūzikas. un saprotu, ka tā mani garlaiko. universālā smeldze, tās bezjēdzība, "nahuj skumt"- lampu ar tādu uzrakstu kāds atstiepis uz mūsu biroju, kaut kā tā. un apmulstu. smeldzē vienmēr bijis kaut kāds šķietams saturs. bailēs dzīvot, bailēs netikt galā, bailēs tikt, pašpišanā- vai tad jebkas cits vispār pastāv?

laikam pastāv gan. maza līnija starp padošanos un mieru.