as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

varbūt pieaugšana ir kaut kas mazliet nepareizāks. nepieklājīgāks. arī.

pēdējā laikā bieži atkal aptveru, ka tā nav tikai mana vaina, ka tā pat nav problēma, ka vēlos būt ar konkrētiem cilvēkiem un ar citiem negribu šķaidīt savu laiku. sarunāties. raizēties. par citiem.

varbūt pat varu pieņemt šo pašu attieksmi pret sevi.

ka tas nav pareizi vai nepareizi. ka tā ir sajūta. pēc kuras vadīties.

un ka nav pat izvēles. saprāta, nesaprāta balss.

šodien galda spēlē (mja) bija tikai viens jautājums, uz kuru atbildot, meloju. "ko tu pašlaik gribi visvairāk?"

teicu, ka gribu zināt, ko gribu. nē, zinu. pirms laika nezināju. tagad zinu gan atbildi, gan tās nepareizību. un apziņu, ka nedalīšos. pagaidām. vai vispār.

man ir mani enģeļi. mani labie, mani vienīgie. daudz, biedējoši daudz, ja tā padomā. vairāk par vienu, tā jau ir bezgalība.

un tik pat daudz ir to mazo dranķu, mušiņu smadzenēs. ne viņi slikti cilvēki, ne viņi ko dara. vienkārši cilvēki, kas nav manējie. un ar kuriem, ja jāuztur kontakts, tam jābūt neitrālam un nesāpīgam. netērēt laiku.

sāku saprast tos nicināmos vecpuišus- lai arī kas, es nemainīšos. pagaidām vēl gribu mainīties, bet. vēl mazliet laika, vēl mazliet vienatnes un būs par vēlu. un nesaku, ka tas labi vai slikti, tas būs vienkārši pieradums.

un reizi pa reizei. reizi pa reizei laimei vajag tik vien, lai kāds tevi apskauj un patur rokās. ilgāk nekā pieklātos. un tā varētu būt lielā vēlme. lielāka par šī brīža visām vēlmēm kopā ņemtām. lai, kad pārāk priecīgi vai pārāk skumji, lai vienmēr ir kāds ko apskaut un viņam tava bēda un tavs prieks būtu arī viņējais. kauč garāmgājējs, ka tik pa īstam.