as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

"man te nesen atnāca burvīga vēstule, kas norādīja, ka no malas izskatoties, ka piederot "progresīvajiem", jo spļaudos par nacionālistiem. es neesmu par latvisku Latviju. es neesmu par "progresīvu" Latviju. es esmu par saprātīgu Latviju, kur cilvēki, kas izsakās labākajās interneta komentētāju tradīcijās, tur arī paliek- interneta komentāros, nevis bļaustās tik skaļi, ka kļūdas pēc tiek uztverti nopietni. un brīdī, kad visi histēriķi kliegs vēl trakāk, kad katram no viņiem būs Plāns un Viedoklis, es bezgalīgi ceru, ka pārējiem pietiks saprāta un humora izjūtas, lai no tā visa izkļūtu sveikiem, veseliem un absolūta cinisma neaprītiem. viss."-

šo es rakstīju feisbuciņā, kad izdomāju, ka mana klusēšana nabaga sabiedrībai ir par sāpīgu. vāja, bet pašironija. bet, jā, "nedaram neko, jo jēgas nekādas" arī kaitina. nē, man nesāp svešas nāves. man riebjas, kā pret to attiecas. man besī, ka ušakovs var atļauties būt tik publiska cūka, man besī, ka maxima var šitā vienkārši iebāzt fakucīti latvijai sejā, nu tādas lietas. ka nevienam sen vairs nav vajadzība pat pieklājības pēc izlikties.

un, ja es redzētu, ka vot, vot, šie cilvēki tiešām kaut ko darīs, kaut ko sakarīgu, kaut ko, lai kaut nedaudz pateiktu, ka, nē, tā gluži nebūs, es nedomādama parakstītos, atsauktos, ietu ielās, vienalga.

bet tā taču nekad nebūs. tikai jukušie kliegs.