as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

k. atkal atvedusi pa nakti mājās modeli. simpātisks bērniņš.
draudzīga skaudība.

nesaku, ka lomas ir mainījušās, bet, cik es skatos, tik meitenes bēg no attiecībām.

nu labi, šitāds šunelis ir īpašs gadījums. naivi spīdīgas actiņas. bet aktīvā pie-otro-brokastu iztirzāšana tomēr ir kaut kas...kaut kas nepievilcīgs.

trīs meitenes džeku ģērbtuvēs bez džekiem.

gribēju teikt, ka vogue paaudze, bet laikam gan parīze. ārpus laika ierobežojumiem.

vīrieši, kas grib pieturēt lellīti. un meitene, kam laika par maz, parīzes par daudz.

es nerunāju par sevi. sēžu pie despereit hausvaifs, esmu garlaicīga, skatos apkārt un pierakstu.

šā vai kā, jautāšu kerijbredšovīgi- kopš kura laika meitenes ir tās, kas kolekcionē modeļus?

ja kāds jautā, saki, ka viņš ir 'artist', tas neizsaka pilnīgi neko, piebilst s., pie rīta kafijas un cigaretes, un es, es teju vai skumji pasmīnu, bet k. smejas.

'enīvei, cik viņam īsti gadu?' jautā s. un nu jau tas ir kārtīgs smieklu trio.

'nu taču ir kādi divdesmit pieci...' min k.

šoreiz mēs divas neticīgi smejamies.

'pārāk tievs, glīts, mīļš, ir tai pašā nelaimīgajā vogue, nav pārāk stulbs' ir kopīgais rezumējums.

'varbūt es varētu viņā iemīlēties,' k. domīgi novelk, es atkal pasmaidu, neatbildu un nez kāpēc sāku pētīt odriju hepbernu 'breathless' plakātā pie sienas.

parīze. paskatos ārā pa logu un pārbaudu. jā, vēl joprojām parīze. pie kājām.