pendora
pendora
- 8.6.10 22:18
- Man visu laiku šķita, ka lasot psiholoģiska rakstura, ezotēriskas un filozofiskas grāmatas es rūpējos par savu garīgo izaugsmi. Parunāju ar mācītāju un sapratu, ka baznīcā garīgā izaugsme ir cieši saistīta ar ceļu pie Dieva. Tagad mēģinu saprast, vai tās ir divas dažādas garīgas izaugsmes vai tomēr viena no tām nemaz nav garīga izaugsme.
-
0 rakstair doma
- 7.6.10 20:55
- Nebūtu lasījusi tās visas gudrās grāmatas, šīs nakts sapnis, par to, kā mani mēģina nogalināt, liktos jocīgs un droši vien tiktu ātri izmests no galvas. Bet es, gudriniece, pamodos jau sapņa laikā, jo jau sapņojot sāku pamazām analizēt, kādēļ gan sapņoju ko tādu. Līdz ko pamodos, uzreiz nešauboties sapratu, ka šis sapnis ir tīrākā vainas apziņa un turpinājums manai jau pa dienu izjustajai vainas apziņai. Un ziniet, kas padara visu interesantāku? Es jutos vainīga par iepriekšējās nakts sapni. Vai nav jocīgi, ka vienā sapnī izpaužas vainas apziņa par citā sapnī nosapņoto? Bet tā nu man sanāca. :)
-
0 rakstair doma
- 4.6.10 00:39
- Tikko draudzene stāstīja par vienu tanti. Agnese vārdā. Viņai redz vairāk kā normāli cilvēks un runājas ar mūsu tā sauktajiem sargeņģeļiem. Esot vērtīgi aizbraukt pie viņas un aprunāties...pajautāt. Iedomājos - es arī gribētu aizbraukt, bet tad sapratu, ka man nav, ko jautāt. Pirms gada un diviem bija daudz ko jautāt. Tagad es visu zinu. :)
-
0 rakstair doma
- 22.5.10 13:46
- Un jā, stāvot tur pie altāra mani pārņēma trīsas un apjautas par to, kā būs laulību dienā. Un vēlreiz pārliecinājos, ka tas notiek pa īstam!!!!!! Un sapratu, ka nekad mūžā neesmu bijusi pārliecinātāka par to, ko daru, kā šoreiz, domājot par to, kā teikšu JĀ!
-
1 rakstair doma
- 22.5.10 13:38
- Vakar satikos ar mācītāju. Ejot uz tikšanos, pie sevis domāju, ka es to patiešām gribu, bet tāds pārliecināts kristietis līdz galam nekad laikam nekļūšu. Parunāju 1,5h un sapratu, ka būšu gan.
-
0 rakstair doma
- 19.5.10 20:49
- Esmu Latvijā. Rīgā. Ielas tukšas. Pat pa dienas vidu. Ir deviņi vakarā un saule vēl nav norietējusi. Jauki būt atpakaļ šeit, bet nepamet sajūta, ka mājas palika tur.
-
0 rakstair doma
- 28.4.10 15:06
- Kad gāju skolā, domāju, ka mana pašaizliedzība un milzīgā tieksme dot un dot, aprūpēt un palīdzēt ir vienas no manām labākajām īpašībām. Izrādījās, ka to psihoterapijā sauc par PALĪDZĪBAS DARBINIEKA SINDROMU, kad pārmērīgā palīdzība citiem ir kā kompensācija manis pašas neapmierinātajām prasībām (lasi - bērnībā vecāku neapmierinātajām manis prasībām). Lieki teikt, ka tieši šo īpašību dēļ man šķita, ka esmu piedzimusi, lai būtu ārsts. Vēl jo liekāk teikt, ka tagad man tās vairs nešķiet labākās īpašības un arī manī vairs nav tik izteiktas.
Vai variet iedomāties, ka patiesībā lielākā daļa slimnīcu darbinieki cieš no šī sindroma? Pēkšņi pilnīgi loģiski šķiet, tas ka daudzi ārsti nopīpējas un nodzeras. Jo redz' - jābūt pamatīgi lielai vilšanās sajūtai, ja pats nenojaušot esi nokļuvis tādā kā vāveres ritenī - bērnībā, kad vecāki, visticamāk, bija pārāk aizņemti ar savu problēmu risināšanu, lai apmierinātu kaut cik pienācīgi tavas absolūti normālās bērna prasības, kā rezultātā, tu sāki dot apkārtējiem vēl vairāk nekā jau devi, jo domāji, ka tad, ja būsi labs un palīdzīgs, tevi mīlēs un atbalstīs vairāk, kas nemanot kļuva par daļu tavas personības līdz tu izaugi liels un kļūvi par ārstu, māsiņu vai sociālo darbinieku (atkarā no ambīcijām), godīgi strādāji savus 10-20 gadus, kad pēkšņi vienā dienā tu attapies, ka tu tikai dod un dod - gan darbā, gan mājās, bet tie stulbie cilvēki tikai prasa un prasa, ņem un ņem. Viņiem nekad nav gana! Tā tu kļuvi jo dienas, jo depresīvāks un nelaimīgāks, un alkohols kļuva par tavu 'glābēju'. Samērā neliels procents, ka tu trāpījies starp tiem laimīgajiem, kam dzīvē gadījās blakus gudrs cilvēks, kas pastāstīja tev, ka lai saņemtu ir jāapzinās savas prasības un kaut kā nebūt jāliek citiem saprast par tām. Un ja gadījumā tu gadījies tāds cilvēks, kas šad tad arī ieklausās citos, tad tas uz tevi nostrādāja. No sākuma bija grūti iemācīties ne tikai dot, bet arī ņemt, apzināties, ka galu galā esi tā vērts, lai arī tevi mīlētu un aprūpētu, bet līdzko nogaršoji pirmos sava smagā psiholoģiskā darba ar sevi augļus, tu biji ekstāzē un kļuvi atkarīgs no tās sajūtas. Un tava atkarība pārtapa par tavu brīvību!
Tāds lūk, ir PALĪDZĪBAS DARBINIEKA SINDROMS! Ar iespējamām laimīgām beigām...
Cheers!
-
0 rakstair doma
- 23.4.10 14:28
- Man pagaidām kā mistērija paliek jautājums par to, vai bērns piedzimst par izklaidīgu vai viņš par tādu kļūst audzināšanas dēļ, tā arī nodzīvojot visu mūžu, lielākoties, pat nenojaušot, ka var būt savādāk..?
Pašlaik palieku pie uzskata, ka ir bērni, kas ir izklaidīgāki par citiem, bet neatkarīgi no tā, jebkuru bērnu var iemācīt koncentrēties un tas arī ir jādara. Bet tā kā vecāki parasti paši nav iemācīti noturēt uzmanību, tad viņi nav gana pacietīgi, lai iemācītu kā noturēt uzmanību saviem bērniem. Izklausās pēc apburtā loka, ne?
-
2 rakstair doma
- Annas Auziņas dzejolis
- 21.4.10 09:54
- Es, tātad, reiz biju mamzele, kas nātres rokdarbiem audzē;
tu nāci no tiem, kas šitādas lolo un saudzē,
no brāļiem, kas paņēma segu aiz visiem vienpadsmit stūriem,
kas pacēla mani un aiznesa
kopā ar veco vainu pār mutuļojošu jūru;
kas pateica – viss būs labi, tu tikai, bumbulīt, raksti,
raksti zaļu vai sarkanu, raksti tā, lai var saprast;
es centos kā mācēdama, man visādi gāja,
reizēm es noraudāju un istabu appludināju,
un samudžināju velkus un nosvilināju dziju,
un sajaucu zaļos un sarkanos, tomēr es izrakstīju
rakstus lielus un rupjus kā traktoru protektorus
uz smago zābaku zolēm, kuros es dūšīgi kūlos
cauri purviem, pār klintīm,
caur miglas vāliem un miegu,
pa kūlu un senajām zintīm,
jo meklēju burvju sniegu,
gribēju sadziedēt tulznas un alku ziemeļu gaismas,
es pārklunkurēju pār kalniem un dabūju tādu paisumu,
ka knapi turējos kājās;
kad aizsteberēju pie tevis, tu uguni iekurināji
mīļajās mijkrēšļa mājās;
vispirms mēs izdzērām skumjo,
pēc tam mēs izdzērām skarbo,
es ilgi paliku ciemos,
pa starpām mēs uzpīpējām čabošo veco dumjo,
es neaizgāju uz darbu,
un tad jau pienāca ziema,
tu pamāji man ar spārnu;
tā nu es atgriezos pilī, tad es jau liela biju,
es klusi nokāpu ķēķī un brūklenes izvārīju;
vēl nezinu, kādā krāsā es izrakstīšu ko jaunu,
bet apsoli, lūdzu, ka varēšu būt tava māsa
vēl nākamo pavasari,
ka sēdēsi meža malā un runāsi atkal ar mani
par grāmatām, slimībām, kaunu.
-
0 rakstair doma
- Dolce&Gabbana Gucci Ferruce Armani Versache gandrīzvai
- 16.4.10 23:00
- Šorīt dažas sekundes pēc ikrīta datora ieslēgšanas atveras Skype saruna. Draudzene Londonā prasa, cik man pulkstens. Izrādās šai trīs naktī. Gaidot lielās izpārdošanas sākšanos. Esot viens tāds interneta veikals, kur varot iegādāties brendīgās preces. Šodien par godu viena gada jubilejai mājaslapā sākšoties 1 paunda atlaides, tādēļ vai puspasaules sievietes neguļot un gaidot to brīdi, kad tā bode būs vaļā. :)
Piereģistrējos un ceru saņemt ielūgumu uz līdzīgu izpārdošanu nākošgad 2 gadu jubilejā.
Lai gan nekad neesmu brendīgās drēbes vērtējusi kā īpašākas par parastajām Zarā vai Mango nopērkamajām, jo nesmuki var apģērbties arī brendos (par to daudz kārtīgi pārliecinājos šeit Ķīnā). Bet jāsaka, ka šeit Pekinā esmu iemīļojusi brendīgās lietas mazo nelegālo veikaliņu dēļ, kur var nopirkt orģinālās lietas lielākoties 4-40 Eiro robežās. Ļoti labas kvalitātes un pieņemamas cenas kombinācija, šķiet, nevienu sievieti neatstāj neaizkustinātu. Tā nu nolēmu, ka 1 paunda izpārdošana varētu būt arī mana mīļa ikgadējā nodarbe, ja protams šī i-veikala pirmā dzimšanas diena neizrādīsies arī pēdējā. :)
Ā, un ja gadījumā esmu ieintriģējusi, lūk arī pati mājaslapa - http://www.theoutnet.com/
Ja pareizi sapratu, tad izpārdošanā piedalās visi, kas piereģistrējušies, sāņēmuši ielūgumu un līdz noteiktajam datumam to apstiprinājuši. Lai veicas!
-
0 rakstair doma
- 15.4.10 20:29
- Šodien kārtējā uz-pārtikas-veikalu gājienā sapratu, ka ar vienu gājienu turp un atpakaļ pilnīgi pietiktu, lai safočētu materiālu vienai fotoizstādei par tēmu - jocīgi cilvēki jocīgā pasaulē (lasi - jocīgi ķīnieši jocīgā ķīnā). Atceros, ka Latvijā tādi bija tikai gluži daži - bija viena apkopēja, ļot ļoti smieklīga, šķiet Stradiņu Universitātē, kas izskatijās pēc psihiatriskās slimnīcas pacientes, tad vēl tas Eltona Džona līdzinieks Rīgas ielās, protams rupji klaigājošo tanti ar lillā matiem arī nevar aizmirst, bet pāri visam stāv mūsu Dūdieviņš (vai tā sauca to veco onku, kas katru dienu gāja pie Brīvības pieminekļa dziedāt himnu?). Lūk tādu cilvēku, vairāk vizuālā ziņā nevis ekspresīvā ziņā, šeit ir papillo. Esmu jau pie tā tik ļoti pieradusi, ka ikdienā nemaz nepamanu. Ja nu vienīgi šodien.
-
0 rakstair doma
- 15.4.10 20:22
- Ja man būtu sava valsts, tajā alkoholisms būtu aizliegts ar likumu. Es alkoholiķus liktu cietumos. Bet tie nebūtu cietumi parastā izpratnē. Apstākļi būtu visnotaļ labi, katram būtu jāiziet cauri individuālām 'pārmācīšanas' programmām, kas lielākoties būtu psihoterapeitiskas dabas, ar nelieliem hipnozes un smadzeņu skalošanas elementiem. Un protams, kad pacienti būtu gatavi atstāt 'pāraudzināšanas' iestādes, viņiem pat prātā neienāktu, ka viņi varētu neuzsākt jaunu dzīvi. šie cilvēki iespējams pat būtu spējīgāki par dažiem citiem sabiedrības locekļiem, kas nav bijuši pat tik drosmīgi lai nodzertos. :)
-
0 rakstair doma
- 12.4.10 19:50
- Vajadzēja paiet gandrīz gadam Ķīnā, lai es piedzīvotu savu pirmo īsto flirtu ar ķīniešu puisi. Tas notika Rimi ekvivalentā lielveikalā. Pie gaļas stenda. Tā kā manas parasti iecienītās liellopa maltās gaļas nebija, tad šoreiz nolēmu iegādāties izsveramo cūkgaļu. Un tur viņš stāvēja - priekš lielveikala gaļas stenda pārdevēja pārsteidzoši simpātisks pusis, un mulsi smaidīja. Kad ķīniski pateicu, cik daudz gaļas gribu, viņš sāka smaidīt vēl jo vairāk. "Wait a moment, lady" viņš man saka angļu valodā, nosver gaļu un sniedzot maisiņu - "you are very beautiful girl, have a nice evening!" (visticamāk vienīgās frāzes, ko viņš zināja angļu valodā). Gāju prom samulsusi un smaidīdama. Lai gan no mājas izgāju neuzposusies, nodomāju, ka iespējams mans labais garstāvoklis būs pie vainas manai pievilcībai. Bet varbūt manas pēdējā laika rūpes par sejas ādu? Vai arī viņam maksā procentus par pārdotās maltās gaļas daudzumu? :) Kas to lai zin, bet nu beigšu jūsmot un iešu taisīt kotletes savam topošajam vīram.
-
0 rakstair doma
- 12.4.10 17:43
- Vai zini, kas ir KITLERS?
Kitlers ir kaķis, kas izskatās pēc Hitlera!
-
0 rakstair doma