pendora
pendora
- 28.4.10 15:06
- Kad gāju skolā, domāju, ka mana pašaizliedzība un milzīgā tieksme dot un dot, aprūpēt un palīdzēt ir vienas no manām labākajām īpašībām. Izrādījās, ka to psihoterapijā sauc par PALĪDZĪBAS DARBINIEKA SINDROMU, kad pārmērīgā palīdzība citiem ir kā kompensācija manis pašas neapmierinātajām prasībām (lasi - bērnībā vecāku neapmierinātajām manis prasībām). Lieki teikt, ka tieši šo īpašību dēļ man šķita, ka esmu piedzimusi, lai būtu ārsts. Vēl jo liekāk teikt, ka tagad man tās vairs nešķiet labākās īpašības un arī manī vairs nav tik izteiktas.
Vai variet iedomāties, ka patiesībā lielākā daļa slimnīcu darbinieki cieš no šī sindroma? Pēkšņi pilnīgi loģiski šķiet, tas ka daudzi ārsti nopīpējas un nodzeras. Jo redz' - jābūt pamatīgi lielai vilšanās sajūtai, ja pats nenojaušot esi nokļuvis tādā kā vāveres ritenī - bērnībā, kad vecāki, visticamāk, bija pārāk aizņemti ar savu problēmu risināšanu, lai apmierinātu kaut cik pienācīgi tavas absolūti normālās bērna prasības, kā rezultātā, tu sāki dot apkārtējiem vēl vairāk nekā jau devi, jo domāji, ka tad, ja būsi labs un palīdzīgs, tevi mīlēs un atbalstīs vairāk, kas nemanot kļuva par daļu tavas personības līdz tu izaugi liels un kļūvi par ārstu, māsiņu vai sociālo darbinieku (atkarā no ambīcijām), godīgi strādāji savus 10-20 gadus, kad pēkšņi vienā dienā tu attapies, ka tu tikai dod un dod - gan darbā, gan mājās, bet tie stulbie cilvēki tikai prasa un prasa, ņem un ņem. Viņiem nekad nav gana! Tā tu kļuvi jo dienas, jo depresīvāks un nelaimīgāks, un alkohols kļuva par tavu 'glābēju'. Samērā neliels procents, ka tu trāpījies starp tiem laimīgajiem, kam dzīvē gadījās blakus gudrs cilvēks, kas pastāstīja tev, ka lai saņemtu ir jāapzinās savas prasības un kaut kā nebūt jāliek citiem saprast par tām. Un ja gadījumā tu gadījies tāds cilvēks, kas šad tad arī ieklausās citos, tad tas uz tevi nostrādāja. No sākuma bija grūti iemācīties ne tikai dot, bet arī ņemt, apzināties, ka galu galā esi tā vērts, lai arī tevi mīlētu un aprūpētu, bet līdzko nogaršoji pirmos sava smagā psiholoģiskā darba ar sevi augļus, tu biji ekstāzē un kļuvi atkarīgs no tās sajūtas. Un tava atkarība pārtapa par tavu brīvību!
Tāds lūk, ir PALĪDZĪBAS DARBINIEKA SINDROMS! Ar iespējamām laimīgām beigām...
Cheers!
-
0 rakstair doma