Šodien es sapratu, ka var diezgan daudz pagūt izdarīt, tad, kad tu pārstāj sevi vainot par to, ka esi sliņķis, kas nevar laicīgi piecelties. Es vispār ļoti gribētu iemācīties nedomāt par lietām, kuras es nedaru, nu, ne tādā nozīmē, ka man būtu vienalga, bet, ka tā vainas un nožēlas sajūta neapēnotu konkrēto brīdi tagadnē un netraucētu produktīvi un kvalitatīvi darīt to, ko es daru. Tikai nezinu, kā to paveikt. Lielākoties ir sajūta, ka nepadarītās lietas ir kā uz grīdas kaudzē samestas, saņurcītas drēbes, un nav spēka tai kaudzei ķerties klāt un sākt šķirošanu. Bet tiešām, kā to var, ja vien tu neesi kaut kāds da lai lama, kuru nekas nesatrauc? Gribu tādu miera sajūtu par to, ka nepadarītās lietas vienkārši ir mūžīgas, tb - vienmēr būs kāds neatbildēts e-pasts un kāds nenomazgāts šķīvis, svarīgi ir izvēlēties prioritātes un darīt visu soli pa solītim. Bet kā to var? Es ļoti gribētu saprast.