Pēdējā laiā ļoti izteikti pamanu, cik ļoti svarīgi man ir, lai nekas netraucētu klausīties. (nu, labi, reizēm es aiz ieraduma joprojām staigāju pa ielām ar mūziku pilnā skaļumā, kas, droši vien, galīgi nav labi, bet arī tas notiek arvien retāk). Piemēram, Liepājas centrā ir viens bankomāts, pie kura regulāri sēž akardeonists, un, tā kā es gandrīz neko no tā, ko rāda bankomāts, neredzu, man viņa spēlēšana šausmīgi traucē, katru reizi apsveru, ka varētu iemest kaut ko un palūgt, lai viņš brītiņu nespēlē, bet tā arī nav izdevies saņemties. Tāpat arī tagad, kad pie mājas tiek būvēta stāvvieta, man šausmīgi traucē, ka apkārt ir troksnis, kamēr spiežu duvju kodu. Un tas ir ļoti jocīgi, jo principā es to kodu varu nospiest pilnīgā tumsā, vispār neko neredzot, vienk. pēc izjūtas. Plus, nav nekādu kreņķu par to, ka būs slikti, ja kļūdīšos, kā ir ar bankomātu. Bet nospiežu to kodu nepareizi vienīgi šajās dienās, kad cauru dienu notiek būvdarbi. Laikam uz dzirdi es tomēr paļaujos daudz vairāk, nekā uz tausti, tāpēc nedzirdot nobrūk kaut kāds mehānisms, tipa, lai taustītu, man ir jādzird, lai cik tas nebūtu jocīgi. Un man arī arvien vairāk traucē troksnis apkārt, nevis tādā "man krīt uz nerviem, ka jūs te kliedzat", bet gan "es jūtos ļoti apjukusi" nozīmē. Bet tas gan ir tiešām tad, ja tās ir nepazīstamas vides vai arī, ja man uz kaut ko īpaši ir jākoncentrējas.