Es te tā domāju, kāpēc ir tā, ka es vienmēr esmu tik ļoti ņēmusi pie sirds sevis neuzaicināšanu uz kaut kādiem lit. pasākumiem, jo nu, ne es sociālās situācijās jūtos briesmīgi ērti, ne esmu kādā īpašā sajūsmā par lit. vides tusiņu, un to arī nekad neesmu slēpusi, bet laikam jau nav tur jāmēģian izrakt neko īpašu un neparastu, un tā ir vecā, labā sajūta par izstumšanu un izolēšanu, nu, vismaz tas, kas tur ir galvenokārt. Un, galu galā, sajūta par iespējamu „mēs tevi te negribam redzēt“ (vienalga objektīva vai iedomāta) nav patīkama, un mani tādās situācijās nomāc tieši šaubas, kas teorētiski ir muļķīgas (lai gan varbūt nemeaz ne tik ļoti), bet tāpat ir, vai tas nav kaut kas personisks, un ja ir tad, kas, tb – man ir sajūta, ja es skaidri zinātu „mēs tevi te negribam redzēt, jo..“, man pat tas liktos diezgan ok, nu labi, varbūt ne gluži tā, ka es būtu ļoti priecīga, bet katrā ziņā tad es nedomātu, ka man ir paranoja. Un vēl jau arī, protams, nemaz negribas, ka tevi aicina uz pasākumiem, kuros neviens negrib tevi redzēt, bet savukārt tas liekas diezgan neticami, nu, ka tā tiešām varētu būt, ka neviens negrib.

Un vēl noteikti tas arī ir gluži vienkārši lepnums.