Runājot par elli, es laikam, kopš vienreiz esmu uzdūrusies kādam, kas man no savām kristieša pozīcijām apgalvo, ka man ir reāls potenciāls nonākt reālā ellē, beidzot varu nomierināties un sajusties tā, ka es vairs ar cilvēkiem negribu par to runāt, jo, nu, kamon, nekāda elle ar velniem un katliem neeksistē, bet to var saprast tikai, kad kāds tev mēģina iestāstīt, ka eksistē gan, un tu redzi, cik absurdi tas viss patiesībā ir, un es jūtos tā, ka man vairs nevajag par to uztraukties.
Bet jā - mana personiskā elles interpretācija laikam vispār nemaz nesaistās ar dēmoniem un ugunīm, bet gan ar būšanu kaut kur tālu izplatījumā vienam pašam, milzīgā visaptverošā tumsā un aukstumā, vēl tas varētu būt zem ūdens, tur nekādu dēmonu nav. tur vispār nekā nav, tik šausminoši un visaptveroši nekā nav. Kaut kāda absolūtā tumsa un tukšums. Agrāk, kad man bija visas tās bailes, ka lietas ap mani varētu pārvērsties, telpa izgaist utt., man mēdza likties, ka es tur varētu nokļūt jebkurā mirklī, jo nekad es nebiju īsti droša par to, ka starp mani un apkārtējām lietām eksistē kāda droša un noturīga sasaiste. Man bija ļoti bail, ka es varētu nejauši izkļūt ārpus sava ķermeņa, ārpus pasaules. Tagad tas liekas tik jocīgi, un to ir ļoti grūti aprakstīt. Tagad tā nekad vairs nav. Man neliekas, ka es varētu nejauši "izkrist no pasaules". Varbūt tagad es saprotu, ko aptuveni varētu nozīmēt teiciens "stāvēt ar abām kājām uz zemes", lai gan varbūt arī nē.
Vēl es reizēm domāju par visu to sajūtu, ka ļaunums un gari ir tepat - nez, tā tiešām bija vai es vienkārši biju galīgi kukū? Un it kā jau tam nav nekādas nozīmes, jo tagad tas viss arvien vairāk aizslīd prom, es vairs nevaru iztēloties, kā var dzīvot tādās visu laiku klātesošās šausmās, kā tas ir iespējams. Visas tās sajūtas pamazām attālinās kā murgi, kurus tu ar laiku aizmirsti, un, pat ja neaizmirsti sižetu, bailes ir prom.
Es domāju, ka manas bailes nokļūt ellē arī, droši vien, ir bijušas cieši saistītas ne tik daudz ar kristietību, cik ar to klātbūtņu sajūtu, lai gan kristietība mani visādu velnu sakarā normāli iebiedēja jau bērnībā, bet nu labi, nav vērts tajā daudz iedziļināties, tas ir pagājis un beidzies, es ceru, uz visiem laikiem.
Bet jā - mana personiskā elles interpretācija laikam vispār nemaz nesaistās ar dēmoniem un ugunīm, bet gan ar būšanu kaut kur tālu izplatījumā vienam pašam, milzīgā visaptverošā tumsā un aukstumā, vēl tas varētu būt zem ūdens, tur nekādu dēmonu nav. tur vispār nekā nav, tik šausminoši un visaptveroši nekā nav. Kaut kāda absolūtā tumsa un tukšums. Agrāk, kad man bija visas tās bailes, ka lietas ap mani varētu pārvērsties, telpa izgaist utt., man mēdza likties, ka es tur varētu nokļūt jebkurā mirklī, jo nekad es nebiju īsti droša par to, ka starp mani un apkārtējām lietām eksistē kāda droša un noturīga sasaiste. Man bija ļoti bail, ka es varētu nejauši izkļūt ārpus sava ķermeņa, ārpus pasaules. Tagad tas liekas tik jocīgi, un to ir ļoti grūti aprakstīt. Tagad tā nekad vairs nav. Man neliekas, ka es varētu nejauši "izkrist no pasaules". Varbūt tagad es saprotu, ko aptuveni varētu nozīmēt teiciens "stāvēt ar abām kājām uz zemes", lai gan varbūt arī nē.
Vēl es reizēm domāju par visu to sajūtu, ka ļaunums un gari ir tepat - nez, tā tiešām bija vai es vienkārši biju galīgi kukū? Un it kā jau tam nav nekādas nozīmes, jo tagad tas viss arvien vairāk aizslīd prom, es vairs nevaru iztēloties, kā var dzīvot tādās visu laiku klātesošās šausmās, kā tas ir iespējams. Visas tās sajūtas pamazām attālinās kā murgi, kurus tu ar laiku aizmirsti, un, pat ja neaizmirsti sižetu, bailes ir prom.
Es domāju, ka manas bailes nokļūt ellē arī, droši vien, ir bijušas cieši saistītas ne tik daudz ar kristietību, cik ar to klātbūtņu sajūtu, lai gan kristietība mani visādu velnu sakarā normāli iebiedēja jau bērnībā, bet nu labi, nav vērts tajā daudz iedziļināties, tas ir pagājis un beidzies, es ceru, uz visiem laikiem.
Leave a comment