Nezinu, vai es to agrāk vienkārši neesmu pamanījusi vai arī pa šiem pāris gadiem tas ir dramatiski mainījies, bet ir reāli baisi redzēt, cik ārprātīgi daudz mana māte ņaud un sūkstās par visu iespējamo. Un tas vairs nav par atsevišķām problēmām, tas ir tā visaptveroši: "studenti ir slikti, kolēģi ir slikti, laikaapstākļi ir slikti, es, protams, apriori dzīvoju un domāju nepareizi utt". Šitais ir pārmnācis visu citu viņas personībā.

Vienlaikus, man ir skumji un žēl, un sāpīgi, jo es saprotu, ka cilvēki neizvēlas tādi kļūt no laba prāta, es saprotu, ka kāds, kurš par dzīvi runā ar tādu rūgtumu, ļoti cieš, un tajā pašā laikā es esmu nogurusi saprast, es esmu nogurusi būt par miskasti.

Kad viņa man zvana, es esmu sākusi melot, ka griežu dārzeņus salātiem vai daru kaut ko svarīgu pie datora, kam man vajag ļoti koncentrēties, aŗi, ja tā nav, jo es nespēju visu to sūdzēšanos izturēt. Arī, ja tā nav tiešā veidā pausta neapmierinātība, tad tonis gandrīz konstanti ir tāds kā aizvainots un ņaudulīgs. Un uz visu, ko es ierosinu kā iespējamu problēmu risisnājumu, tiek atbildēts "tas jau tāpat neko nemainīs". Nav runa par to, ka es nesaprastu, ka reizēm vienkārši gribas pasūdzēties un pažēloties, un lai tev saka "pai, pai, uķipuķi", nevis bāžas virsū ar potenciālajiem risisnājumiem, bet viņa tā reaģē vienmēr, vienmēr, tas ir briesmīgi.