es sāku lasīt Le Gvinu, jo Atuanas kapenes esmu lasījusi kaut kad bērnībā, un toreiz man bija sajūta, ka principā ir ok, bet kaut kas te ir tāds, ko es īsti nesaprotu, tagad gribu izlasīt, lai nav par to vairs jādomā, vienk. gribējās lasīt pareizā hronoloģijā, tā kā šīm grāmatām nav vājprātīgi daudz lapaspušu. Man ir puslīdz interesanti "ciņas ar ēnu" dēļ, kas, manuprāt, diezgan smuki izspēlēta, tāpat arī ideja par "patiesajiem lietu vārdiem" man patīk, plus burvju pasaule nav detalizēti aprakstīta - tas mani parasti fantasy šausmīgi garlaiko - visas tās izdomātās pasaules un jancīgie vārdi, bet te ir tik, cik ir forši.

priekš manis tikai viena izdomāta pasaule ir bijusi negarlaicīga, un tā bija hp.