Man ir ļoti grūti saprast "kā cilvēki var ticēt Dievam, ja pasaulē notiek tik briesmīgas lietas" nostāju. Man šķiet, ka es vispār tikai tāpēc spēju dzīvot šajā pasaulē, ka es ticu, ka eksistē Dievs un jēga. Un tam nav nekāda sakara ar piederēšanu kādai konkrētai reliģijai. Es vienkārši vienmēr, pat vislielākajos sūdos un visbriesmīgākajā izmisumā, esmu zinājusi, ka šis beigsies, es izturēšu un tikšu ārā, citādi nevar būt. Tikai brīžiem visādi mēsli šai zināšanai ir bijuši virsū tik biezā slānī, ka to gandrīz, gandrīz pilnīgi nogremdējuši. Un tas varbūt izklausās kaut kā nepieklājīgi, bet vienmēr, kad manā dzīvē kaut kas sakārtojas vai mainās uz labu, es esmu ļoti pateicīga un reizē man ir tāda kā "es zināju, ka beigu beigās viss būs labi" sajūta.

Cita lieta, ka līdz tam "beigu beigās" var pagūt piedzīvot visādas briesmas un mokas.