Jei, ieliku dzejoļfailu, un burti ir ļoti lieli, kas ir forši, bet lapas pāršķiras lēnāk, nekā planšetē, kas ir bēdīgi, bet, lasot pazīstamu tekstu (īpaši dzejoļus, kur pauzes ir ok), tam nevajadzētu būt nekam dramatiskam (turklāt, viss darbojas ar pogām, kas neļaus man lasījuma laikā sev nejauši samazināt burtus) būtu grūti lasīt skaļi pilnīgi svešu tekstu. Vēl varu lasīt tikai pilnīgā gaismā - vienalga saules vai lampas. Un vēl paies kāds laiks, kamēr uz izjūtu iemācīšos veikt visādas darbības, jo text-to-speech, protams, darbojas tikai lasāmajā tekstā, kas nozīmē, ka, lai tiktu līdz tekstam, kuru es varu uztaisīt ļoti lielu, man ir jālasa ar lupu.

Bet jā - man būs viena ierīce gadījumam, ja telpa ir patumša, un otra, ja var dabūt daudz gaismas.

Es domāju, ka lasīšanas sakarā es esmu paredzējusi visu, ko var paredzēt, nu, tipa, ja nu pēkšņī sāk darboties kādi magnētiskie lauki, kas sabojā visas ierīces, tad būtu slikti. Bet dzejoļus no galvas es iemācīties nevaru – jocīgi, agrāk es tos parasti vienkārši zināju, bet tagad tā vairs nav, ja man būtu tas jādara, es sev uzdzītu tik milzīgu stresu, ka es vispār beigās nevarētu parunāt. Tb – man šis ir ļoti, ļoti svarīgi, bet man galvā ir arī daudz kas cits.

Un vēl šis būs ļoti motivējoši noskaņot sevi uz nepanikošanu, jo tad sāk trīcēt rokas un vispār neko nevar izdarīt, tā vienkārši nedrīkst būt