Ir patīkami pamanīt, ka pārmaiņas ir iespējamas. Piemēram, pirms gulētiešanas, izejot uzpīpēt, es vairs neesmu panikā, ka benčiku burka naktī kādā mistiskā veidā aizdegsies, un es nomiršu pati, pie reizes noslepkavojot visus kaimiņus. Tāpat vairs neliekas, ka māja ir pilna ar dēmoniem. Tagad tas liekas gandrīz smieklīgi, un tomēr, tikai gandrīz, jo dzīvot konstantās bailēs, ka notiks “kaut kas briesmīgs” + sajūtu, ka visi tevi uzskata par traku, ir tiešām ļoti briesmīgi.

Man gan šķiet, ka pietiekami liela daļa cilvēku mani arī tagad uzskata par traku, varbūt pat viņu ir daudz vairāk, jo mans trakums ir vērsies vairāk uz āru, bet tas vairs neliekas tik svarīgi, jo tagad man ne tikai ir “uzmācīgas idejas”, bet es arī lielākoties ticu, ka tās ir ļoti labas un derīgas un ka tās vajag popularizēt neatkarīgi no tā, vai tas vairo vai mazina manu kā traka cilvēka reputāciju.