Noskatījos "Vai viegli būt jaunam?". Jā, un, liekas, ka nekas daudz jau nav mainījies, varbūt vienīgi viegli infantilo izteiksmes veidu nomainījusi nespēja atšķirt "ka" un "kad" lietojumu. Bet tiešām - padomju laika filmās un visādos citos videomateriālos cilvēki retāk šo kļūdu pieļauj. Nu, te gan bija "vai jūs atzīstiet apsūdzības?"
Man patika tas, ko tie cilvēki stāstīja par sajūtām pēc atgriešanās no kara Afganistānā, jo par to es neko daudz nezinu, patika kaut kāds, nezinu, godīgums un patiesums, kas diezgan bieži jaušas cauri visai tai it kā samaākslotībai un infatilajai runas manierei.
Liekas forši, ka tur ir parādīti dažādi viedokļi par karu kā iespējamo impulsu pieaugt: viens no tiem puišiem saka, ka 20 gadu vecumā cilvēks vispār netic, ka viņš varētu nomirt, savukārt kāds cits saka, ka karā cilvēks nepieaug, bet gan noveco. Tas, man šķiet, tā ļoti saprātīgi, ka nav vienpusēja viedokļa, ko skatītājam mēģina iebarot, jo traumatiskas situācijas uz cilvēkiem atstāj visdažādāko iespaidu. Man gan ļoti nepatika kaut kāds zemteksts, kas visu laiku vīdēja jautājumos, kas tika uzdoti, proti, “vai tiešām cilvēkiem ir jāaizbrauc uz Afganistānu, lai apzinātos dzīves vērtību?”. Jo, nu labi, tev nepatīk karš, bet nebāzies virsū cilvēkiem ar savu didaktiku un morāli, tas tikai bojā filmu!