Šodien eju pa savu ierasto pastaigu maršrutu gar piejūras veloceliņu, pie manis pienāk kaut kāds onkulis un jautā, vai es zinu, kas tas par putnu, kas tagad dzied, es muļķe, domāju, ka viņš nezina, un domā, ka es varbūt zinu, atbildu viņam, ka diemžēl nezinu gan (bēdīgi jau, ka nevar cilvēkam palīdzēt), putni mani vispār nekad nav interesējuši, man no tiem ir bail, bet viņš jūtami iepriecināts, saka, ka tā esot lakstīgala, un izplūst garā stāstījumā par to, ka te viņu ir ļoti daudz un cik interesanti ir tajās klausīties, tipa, kā tur varot saklausīt, kā viņas savstarpēji komunicē un tādā garā, un vēl viņam esot žēl, ka te slikti varot tos putnus redzēt, bet klausīties gan neesot nekādu problēmu, bet skatīties viņš tos ejot pie ezera. Pateicos par jauniegūto informāciju un apsēdos uz soliņa klausīties putnus. Un tiešām - viņu ir tik daudz, un tie runā dažādās balsīs, kā es to nekad agrāk nebiju pamanījusi? Sēdēju un domāju, ka es nevarētu putnus vērot (kad kāpju putnu tornī, es tos nekad neredzu, es tur eju skatīties uz miglu un ūdeni), bet es taču varētu tā sēdēt un klausīties visas tās aizraujosās skaņas un justies pat ļoti izklaidēta, varbūt es pat varētu iemācīties viņus pēc balss atpazīt.

Vēl viņš teica, ka cilvēki arī esot putni, tikai lielāki. Es, protams, tūlīt pajautāju dž, vai suņi tādā gadījumā arī ir putni, viņš neko neteica.