Šorīt es izdomāju, ka sabiedrībai vajadzētu radikāli mainīt domāšanas virzienu liekā svara jautājumos, proti, tievuma kultu aizstāt ar resnuma kultu. Tādā gadījumā es spētu just vairāk empātijas un man arī būtu jautrāk. Empātiju es spētu izjust tāpēc, ka man samērā bieži ir grūti ēst tad, kad es zinu, ka ir jāēd, bet man ir nelabi, piemēram, jo ir pārāk agrs, vai arī, kad man tiešām ļoti gribas ēst, bet es vienkārši esmu uztraukusies, blakus ir sveši cilvēki (vismaz agrāk tas bija izteikti) vai taml. problēmas, vēl reizēm es mēdzu nesaprātīgi daudz un ātri ēst to, kas man ļoti garšo, kas rezultējas sliktā dūšā, un man vispār diezgan regulāri ir nelabuma sajūta, kaut arī daudz retāk nekā agrāk, katrā ziņā es noteikti spētu ļoti saprast, cik briesmīgi jūtas cilvēks, kurš ļoti gribētu ēst, lai pieņemtos svarā, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nebūtu iespējams (un es nemaz neironizēju – vēlēties ēst, bet nespēt to darīt, ir briesmīgi – apmēram tikpat briesmīgi, kā just izsalkumu, kad tev vienkārši nav nekā, ko apēst).
Es teorētiski saprotu, ka, piemēram, anoreksija jau būtībā ir mentālu problēmu izraisīta, teorētiski es apzinos, ka man arī varētu galvā notikt kaut kādi nelāgi procesi un vajadzīgās saāķēšanās, lai es vairs neēstu aiz pārliecības, ka esmu par resnu, bet tā kā apzināta neēšana tomēr neietilpst manā personiskajā pieredzē, tad tas, ko es uzreiz iedomājos, iztēlojoties anoreksiju, ir tā briesmīgā sajūta, ar kādu es reizēm pamostos, kad no neēšanas ir nelabi un kuņģis velkas čokurā, tāpēc, kamēr man smadzenēs nav saslēgušies konkrētie mehānismi, es gluži vienkārši nespēju iztēloties sevi apzināti badojamies kaut vai tāpēc vien, ka mani ļoti biedē fiziskais diskomforts, ko neēšana varētu izraisīt. Es tagad nekādā ziņā negribu apgalvot, ka visi cilvēki, kas tādā vai citādā veidā mēģina ierobežot savus ēšanas paradumus, ir slimi, es tikai gribēju ar uzskatāmu piemēru parādīt, ka pat slimību es spēju saprast tikai teorētiski, nevis empātiski (es jau iepriekš esmu rakstījusi, ka man ir empātijas problēmas, proti, ļoti grūti saprast cilvēkus, kuru rīcības es nespēju iztēloties veicam pati – spēju akceptēt un saprast ar prātu, bet kaut kā – kaut kāda klikšķa smadzenēs - tomēr pietrūkst, lai es no visas sirds varētu teikt – jā es šo saprotu).
Un jā – tāpēc tos cilvēkus, kuri mēģinātu dzīties pēc liekā svara, bet viņiem tas neizdotos, es spētu saprast vairāk, nekā tos, kas sapisušies ar tievumu, neēd.
Un kopumā, man šķiet, ka resursu tērēšana, lai pieņemtos svarā, un mocīšanās ar regulāriem nelabumiem, kas iegūti pārēšanās rezultātā, būtu varens sabiedrības stulbuma simbols. Jo es esmu pilnīgi pārliecināta, ka, ja notiktu maģisks pavērsiens domas paradigmā un stilīgi piepeši kļūtu būt resnam, tā pati daļa sabiedrības, kas gatava vai no ādas izlīst, lai nomestu kilogramus tāpēc, ka “tievums ir skaisti”, būtu gatava rīt vistreknāko pārtiku, lai uzbarotos, jo gan jau, ka cilvēkiem, kuri spiediena rezultātā seko kādam noteiktam ideālam pēc būtības nav nemaz tik svarīgi, kāds tieši šis ideāls ir.