Ar šo es nekādi negribu apgalvot, ka apzināti stāstīt tālāk par citu cilvēku zematslēgas ierakstiem ir kaut kas labs un pieņemams, jo es tā nedomāju, bet tomēr man nav īsti saprotama visa tā ņemšanās ap ētiskumu cibas sakarā; tādā nozīmē, ka tu automātiski pieņem, ka, ja kaut ko esi palicis zem atslēgas, tad tas tur arī paliks, un nepastāv nekāda iespēja, ka kāds kādam par šo ierakstu pastāstīs (nerunājot jau par visādām nejaušām iespējām pašam kaut ko izlasīt, kādas taču nepastāv), un, ja tā tomēr ir noticis, tad ir pamats nenormāli cepties un justies niknam un aizvainotam. (es gan arī tā justos, ja uzzinātu, ka kāds ir runājis ar citiem par maniem ierakstiem, bet man vispār nevajag daudz, lai es justos apvainojusies, un sajūta ir sajūta, tu vari otru izprovecēt uz kašķi un beigās būt nenormāli apvainojies par to, ko tas otrs tev ir pateicis), bet kopumā man tomēr liekas, ka internetā ierakstītas lietas ir un paliek internetā ierakstītas lietas, pat ja tā ir ciba. (ar to es drīzāk gribu pateikt, nevis, ka ir ok stāstīt, bet gan, ka tā ir abpusēja atbildība). Un gan jau, ka ir kaut kāds iemesls, kāpēc mēs rakstām cibā, nevis privātā papīra dienasgrāmatā vai word failā. Un kaut arī ir lietas, par kurām tu tiešām nekad negribētu, ka tās nonāk ārpus to dažu cilvēku redzesloka, kam konkrētie ieraksti bijuši redzami, principā, man šķiet, ka lielākā vai mazākā mērā ciba tomēr ir tiekšanās pēc komunikācijas, tai nav obligāti jābūt vārdiskai un tiešai, drīzāk tā ir tiekšanās pēc sajūtas, ka kāds “zinās”, un, protams, ka tas ir reizē ļoti biedējoši. Var jau būt, ka tā vienkārši ir mana pēc būtības neuzticēšanās cilvēkiem, bet ierakstiem, kas runā par tām lietām, par kurām man tiešām ir sajūta - šito neviens nedrīskt uzzināt nekādā gadījumā, es izklikšķinu arī lielāko daļu savas frendlistes, atstājot pāris cilvēkus, kurus es pazīstu arī dzīvē un kuriem uzticos, tādējādi tiekot pie “izstāstīšanas” sajūtas un reizē jūtoties droši. Un tas nenozīmē, ka es automātiski pieņemu, ka mani zematsleģas ieraksti mierīgi varētu tikt atstāstīti citiem, un man tas liktos pilnīgi ok, ja man tā liktos, es visus ierakstus liktu kā publiskus. Man vienkārši šķiet, ka pašam vairāk padomājot, kam ko radīt un ko nē, ir vieglāk dzīvot, bet nu, protams, var jau pieņemt, ka es tikai meklēju sev attaisnojumus.
Un tā drīkstēšana vai nedrīkstēšana ar kādu kaut ko pārrunāt man arī liekas ļoti neviennozīmīga, tāpat kā vēstuļu un privātu sarunu pārrunāšana. Reizēm taču mēdz gadīties, ka tās lietas vienkārši ir ļoti satraucošas, nu, vismaz man tā ir, es, piemēram, mēdzu ļoti pārdzīvot vai noskumt arī par lietām, kas uz mani tiešā veidā neattiecas, un tad man liekas, nav nekas tik briesmīgs tajā, ka rodas vēlēšanās ar kādu šo pārrunāt. Katrā ziņā man tie mēdz būt gandrīz vienīgie iemesli, kāpēc es varu kādam pastāstīt par citu cilvēku zematsleģas ierakstiem. Bet man arī liekas, ka te tāpat kā saistībā ar lielāko daļu lietu neeksistē tādi “pareizi” un “nepareizi” noteikumi, manuprāt, ir svarīgi domāt par to, kas tā par situāciju, kas tie par cilvēiem, kam es to stāstu un taml.

Bet var jau būt, ka man vienkārši ir nopietnas problēmas ar ētiskuma izpratni, spriežot pēc tā, ka es par šo savu attieksmi esmu saņēmusi visai daudz nosodījuma (patīkami apzināties, ka es dzīvoju tik ārkārtīgi ētiskā sabiedrībā, ja tā padomā). Bet jā – es jau šo principā nekad neesmu slēpusi, so, nav taču mani jāpiedraugo, ja tā ir problēma.


Vēl jau varbūt, ka es tagad mēģinu izlikties baigi drosmīga, jo man pašai bieži, rakstot komentārus, ir šermuļaina sajūta – nez, kurš vēl to varētu nejauši uziet, jo nu, skaidrs, ka man arī ir lietas, par kurām es ļoti negribētu, ka tās nejauši kļūst pieejamas visiem vai kādam konkrēti.