Tikko uznāca milzīga vēlēšanās iziet ārā un apgulties, taustīt un smaržot zemi. Ļoti sen tā nebija bijis. Savu nepieciešamību būt kontaktā ar zemi es spēju gana veiksmīgi realizēt mājās, staigājot basām kājām un sēžot uz grīdas. Reizēm, īpaši, kad šīs sajūtas uznāk tik pēkšņi, tas liekas diezgan creepy, tipa es tikko nomainīju uzvārdu, jo sinestēzija jauno uzvārdu rāda saderīgāku ar manu vārdu, un es sapņoju par rakšanos pa zemi, līdz manas rokas ir melnas un netīras, pilnīgi bez jebkāda racionāla iemesla.
Sazin, varbūt, ja es nerakstītu, es patiešām arī raktos pa zemi, vai ar ļoti konkrētām šķērēm, par kurām man reizēm ir jādomā, un kuras es arī mammas dzīvoklī nesen atradu, būtu nogriezusi sev matus: mums taču visiem ir jāatrod veids, kā dīlot to tumšo, nemierīgo sajūtu, kas visu laiku tepat ir (lai cik tas nebūtu muļķīgi, par atsevišķiem lit. tekstiem man pat ir bijusi “racionāla darījuma noslēgšanas sajūta”, proti, es šito uzrakstu, bet pārējā laikā tu turi savas ķetnas no manis pa gabalu), lai gan, ja runa ir par prozu, moš man tomēr labāk iet un parakties pa zemi.
Absurda drāma - Post a comment
“Of course you don't believe in fairies"
pelnufeja (pelnufeja) wrote on April 19th, 2014 at 11:43 pm
zemes sajūta