Šovakar sēžu ar Dž pie jūras un vēroju saulrietu. Jo siltāki vakari, jo vairāk cilvēku. Pastaigas man tik ļoti palīdz - staigāju vairākas stundas katru vakaru, nekad dzīvē neesmu tik daudz staigājusi, un tam ir kaut kāds gandrīz terapeitisks efekts; ejot izdomāju ļoti daudzas lietas, arī grūtas un sāpīgas, bet nekas no tā visa neliekas nepārvarams. Droši vien pēdējā laika trauksme saistīta lielā mērā ar to, ka jau ir pavasara vidus, vairs nav ziema un tumsa, kurā slēpties. Nogaidīšanas laiks pamazām tuvojas beigām. Un pa šo laiku viss nav paguvis sadzīt, un tagad tas ir tik skaidri redzams, kā sīki pušumi uz rokām, kas, darot visikdienišķākās lietas, mēdz nejauki smelgt. Un, jā man, protams, gribētos kaut kādas drošības barjeras, zināt, ka, ja kādā brīdī kļūs par bailīgu, noteikti būs, pie kā turēties, bet šī nav ideālā pasaule, visus celiņus neklāj baltas un rozā šuves.