08 April 2014 @ 11:54 pm
 
Varbūt tā ir nebūšana sociālajos tīkos un masu saziņas līdzekļu diezgan liela ignorēšana, varbūt apzināts lēmums "distancēties", lai nekristu panikā, bet es tiešām laikam dzīvoju rožainā migliņā visas tās Krievijas lietas dēļ. Es gan principā tagad varētu smīnēt ar donu "es taču zināju, ka tā būs", jo man vienmēr ir bijis diezgan skaidrs, ka mūsu pasivitāte un tolerance pret visādiem izgājieniem pie laba gala nevedīs, tāpat kā koķetēšana ar frāzēm "referendums ir pilnīgi ok, jo mēs esam demokrātiska valsts, un visi taču ies un nobalsos pret", bet labi, ne par to stāsts, man kļūst galīgi neomulīgi tāpēc, ka arvien biežāk no cilvēkiem, kuri agrāk nav cēluši paniku par šiem jautājumiem, ir dzirdami bažīgi viedokļi, un tad man liekas, ārprāts, tad jau man vajadzētu ielīst skapī un uzmest sev virsū visus ziemas mēteļus, jo man vienmēr ir bijis bail no tā, ka Krievija mums izdarīs kaut ko briesmīgu, es tikai esmu sapratusi, ka par šādām bailēm skaļi runāt nav pieklājīgi, turklāt tā taču ir ņemšanās ar iracionālām, nekad neiespējamām lietām.

Bet te laikam būs tas mūžīgais „kad citi raud, viņš smejas” variants, es par šo visu esmu jutusies slikti gadiem, man vairs nav spēka.