hehe, es nesen dzirdēju viedokli "būtu labāk aizgājis un izdarījis to pašnāvību, vismaz grāmata beigtos, tādus vajadzētu sist!". Mazliet, mazliet es arī sliecos uz tādu "besī man šitais traģikas un vientulības apdziedājums", bet tomēr te taču ir iespēja un ceļš, ne gluži tikai slavinājums sāpēm.

Bet man vispār, šķiet, ārkārtīgi interesanti lasīt tagad tekstus, ko lasīju pirms gadiem pieciem vai septiņiem, un justies par tiem citādi, Kafku, piemēram.