Lai gan es ļoti maz zinu par Stepes Vilka dzīvi, man tomēr ir visnotaļ iemesls domāt, ka mīloši, taču stingri un ļoti dievbijīgi vecāki un skolotāji audzinājuši viņu garā, kas balstās uz audzināmā "gribas laušanu". Bet salauzt šā skolēna gribu un iznīcināt viņa personību nebija izdevies, tam viņš bijis par stipru un nelokāmu, par gudru un lepnu. Nespējot iznīcināt viņa personību, izdevās vienīgi iemācīt viņu nīst pašam sevi. Pret sevi pašu, pret šo nevainīgo un cildeno objektu, viņš pēc tam augu mūžu vērsa savu ģeniālo iztēli, visu savu prāta spēku. Jo vienā ziņā, par spīti visam, viņš caurcaurēm bija kristietis un moceklis, tajā ziņā, proti, ka jebkuru asumu, jebkuru kritiku, jebkuru ļaunprātību, visu naidu, uz kādu vien bija spējīgs, galvenām un pirmām kārtām pagrieza pats pret sevi.

(Hermanis Hese "Stepes vilks")