Agrāk es tik ļoti apbrīnoju cilvēkus par to, cik viņi ir brīvi gan savā domāšanā, gan ārējās izpausmēs. Tagad, kad es pati jūtos vairāk brīva kā jebkad, es saprotu, ka daudzējādā ziņā tas, ko es esmu uzskatījusi par brīvību, bieži vien ir bijis kaut kas pavisam cits, un tas, ka cilvēki izskatās brīvi, ne vienmēr nozīmē, ka viņi tādi tiešām ir. Ir vai nav - tas droši vien vispār nav objektīvi, drīzāk - jūtas vai nejūtas tādi esam. Un pats dīvainākais šajā visā ir fakts, ka kaut arī es jūtos daudz brīvāka kā agrāk, man brīvības sajūtas tāpat ir daudz par maz, t.i. es ļoti labi apzinos, ka ir daudzas lietas, ar kurām es sevi nomoku (nu, tur, piemēram, kā es izskatos un uzvedos visādās sociālās situācijās, cik labas vai sliktas ir manas komunikācijas prasmes, ko cilvēki domā utt.), un pie kurām vajadzētu strādāt, lai no spriedzes par šo visu, cik nu tas ir iespējams, atbrīvotos, gluži vienkārši tāpēc, ka, kamēr es par to visu satraucos, es nekļūstu mazāk neveikla un netrenēju prasmi komunicēt, tieši pretēji.
Lielākoties tās lietas, kuru sakarā es nejūtos parāk droši, ir tieši ar ārpusi un citiem saistītas, nez, kaut kādas drošības sajūtas telpā un saskarē un citiem trūkums vai vismaz nepilnīgums visplašākajā nozīmē.