Atklātības politika ir viena no, ja ne visvērtīgākā lieta, ko es iemācījos psihoterapijā. Ja medicīna mani nekad līdz galam nav pārliecinājusi par principu "tagad tev, iespējams, ļoti sāpēs, bet pēc tam kļūs daudz, daudz labāk", tad terapija par iekšienes lietām atklātības kontekstā gan. Ir vērts stāties visam tam briesmīgajam pretī.

Es gan domāju, ka tā pavisam es to apzinājos jau pēc tam, bet ļoti ciešā saistībā ar terapijas pieredzi. Iedomājos gan, ka es pametu it kā tik sliktā brīdi, lai pieņemtu tādus lēmumus, ka varbūt man vajadzētu uzrakstīt savai terapeitei un pateikt, ka es esmu dzīva, jo gan jau, ka nekādas citas detaļas ārpus terapijas viņu neinteresē. Bet droši vien tāpēc tas arī var strādāt, lai cik dramatiski briesmīgi neizklausītos, jo tur nav nekādas personiskās ieinteresētības un sajūtas par to, cik šis cilvēks man ir nozīmīgs, interesants utt. Nu, sākumā man, protams, tāda bija, bet tā jau, visticamāk, kāda “šī tagad būs mana māte” lomu spēle.

Bet jā – drīz būs pagājis gads, es domāju, ka man klājas diezgan labi, ja runa ir par kaut kādu mentālo stabilitāti – es jūtos drošāk kā jebkad dzīvē.