Runājot par manām naidīgajām sejas izteiksmēm, domāju, ka šobrīd daudz retāk, bet šad tad man tās laikam vēl tomēr mēdz parādīties. Kad pirms kāda laika ar J runājām cauri iepriekšējo gadu eksāmenu biļetes, un es stāstīju par kādu tēmu (neatceros kādu), un viņa man uzdeva daudz jautājumu, uz kuriem es arī atbildēju, pa vidu tika iestarpināts komentārs "don't get annoyed", kas mani ļoti pārsteidza, jo es pilnīgi nemaz nebiju annoyed, es zinu, ka papildus jautājumi ir ļoti labi, un mani arī kopumā vairs tik ļoti nebiedē jautājums kā forma vispār, neatkarīgi no valodas, kādā man jāatbild, vēlāk nolēmu, ka tas "annoyed" droši vien ticis nolasīts no manas sejas. Bet varbūt manas nekontrolējamās sejas izteiksmes ar laiku mazināsies, jo citas nekontrolējamas emociju izpausmes ir gājušas mazumā, man, piemēram, daudz retāk ir sajūta, ka varētu nepiemērotā situācijā sākt raudāt vai smieties, kā agrāk bija ļoti bieži, bet varbūt tas saistīts ar to, ka es esmu zaudējusi izpratni par to, kas vispār ir pieņemami un kas nē.