Man ir parādījusies ļoti jocīga sajūta, ja, sarunājoties ar mammu, nonākam pie kaut kādām atmiņām par manu bērnību. Es vairs neizjūtu tās milzīgās dusmas un aizvainojumu, kādu jutu agrāk. Es esmu ļoti pateicīga, ka man ir bijusi iespēja par attiecībām ar māti tik daudz runāt terapijā, un tādējādi lielā mērā izdzīvot, izreaģēt un izsērot daudz ko no bērnības un pusaudžu laika ārprāta. Lai es nonāktu tajā miera sajūtā, kāda man šobrīd par to visu ir, man ir bijis ļoti vērtīgi iet cauri "es tevi ienīstu, es nekad vairs negribu tevi redzēt " posmam, kurā mēs kontaktējāmies ļoti reti un minimāli. Es esmu pilnīgi par to, ka tu nevari visu dzīvi palikt aizvainojumā un dusmās pret savu ģimeni un beigu beigās sākt to izmantot par attaisnojumu nespējai tikt galā ar kādām problēmām, ir ļoti forši kaut kadā brīdī sajusties kā "jā, tas viss ir bijis diezgan briesmīgi, bet tagad es eju tālāk". Tomēr, lai līdz tam nonāktu, var būt nepieciešams pagātnes lietas apzināties, saprast un kaut kādā mērā pat izdzīvot vēlreiz. Bet tagad bez emociju un sāpju gūzmas man ir ārkārtīgi jocīga un ļoti racionāla doma par to, ka nav godīgi neuzņemties atbildību. Piemēram, man liekas, nenormāli absurdi, kad mana mamma stāsta, ka es četru gadu vecumā esmu briesmīgi izpildījusies pie zobārsta: tur psihojusi, raudājusi utt, un viņai, redz, bijis briesmīgs kauns par to, un viņa tagad pilnā nopietnībā man saka, ka mana tā brīža rīcība tiešām nebija ok, argumentējot to ar faktu, ka ir bērni, kuri pie ārsta uzvedas pavisam mierīgi. Un es domāju, nevis "kā tu vari šitā runāt, tev tas, kā es jūtos, vienmēr ir bijis pilnīgi vienalga, un šis ir kārtējais pierādījums, svarīgi ir tikai, kā viss izskatās un ko cilvēki padomās", bet gan vienkārši saprotu, cik šādi runāt ir negodīgi un pēc būtības nepareizi, jo ne jau paši no sevis mierīgie bērni ir mierīgi, manuprāt, bērni, kuri spēj būt mierīgi stresa situācijā, tādi spēji būt, jo vecāki ir viņiem radījuši drošības sajūtu kopumā - mana ģimene man neko tamlīdzīgu nekad nav iedvesusi. Ļoti vienkāršojot, tas ir "tu te man nestāsti, ka man četru gadu vecumā bija jāuzņemas atbildība par tavu nespēju tikt galā ar savu dzīvi, tas, kā es reaģēju uz pasauli, tolaik lielā mērā bija saistīts ar tevi, un to, ka es regulāri redzēju tevi psihojam, krītam panikā un kopumā jūtamies briesmīgi”. Un tur tiešām tikpat kā nemaz vairs nav aizvainojuma, man vairs nav spēka just aizvainojumu pret viņu, es to vairs negribu, tas man neko nedod, bet es negrasos klausīties lietas, kas neatbilst patiesībai. Man pēdējā laikā atbildības un robežu tēma ir ļoti būtiska: man ir ārkārtīgi svarīgi apzināties savu atbildību par lietām, vispār sasaisti ar tām, un apzināties, ka mani lēmumi un rīcības ietekmē procesus, citu cilvēkus dzīves utt, bet tajā pašā laikā redzēt, ka ir robeža, aiz kuras sākas citu cilvēku atbildība, ka neesmu tikai es un manas rīcības un izvēles.

Man šķiet, ka šis ir ārkārtīgi veiksmīgi, jo es diezgan labi redzu, cik nelāgi mana kopumā ne pārāk veselīgā sajūta par atbildības uzņemšanos būtu varējusi izvērsties, un es varētu ļoti ilgi turpināt veidot/būt attiecību modeļos, kur šis realizētos un izpaustos visai neforšos veidos. Es ļoti ilgi par daudzām situācijām neesmu bijusi spējīga uzņemties atbildību, jo man vienkārši nav bijusi iepriekšēja pieredze ar to, ka kāds no manis to sagaidītu, kas lielā mērā saistīts ar abnormālo kontrolēšanu un neļaušanu man pieņemt kaut kādus patstāvīgus lēmumus arī, kad es jau biju gana liela, lai to varētu darīt. Kad sāku dzīvot atsevišķi, es sastapos ar ārkārtīgi daudzām situācijām, par kurām man bija panikaina "wtf, wtf, kā šito vispār risina, kā cilvēki tiek ar to galā, man nav ne jausmas!" sajūta, un tas, protams, lielā mērā ir būvējis nevisai veselīgus attiecību modeļus ar citiem cilvēkiem, kur es lielā mērā neapzināti esmu sagaidījusi rūpes par sevi kā par bērnu, pat tā to arī formulējot "pieauguši cilvēki, kuri zina/var izlemt utt", pati sevi ar pieaguša cilvēka lomu nesasaistot. Un tajā pašā laikā ar visādām bailēm un citām emocijām man vienmēr ir bijis jātiek galā vienai, vismaz tā es to esmu pieņēmusi un ļoti ilgi saskaņā ar šo pieņēmumu dzīvojusi, jo tas jau sākumā ir ticis formulēts kā “neviens cits tā neuzvedas un nebaidās no tādām muļķībām”, no kurienes, manuprāt, arī aug kājas visādām slimīgām bailēm un paranoiskiem uztraukumiem – tipa, ir taču kaut kā jāpierāda, ka šīs bailes eksistē, un tās ir milzīgas un briesmīgas. Un nemitīgais izmisums un alkas pēc tā, lai kāds vienreiz saprastu, cik briesmīgas ir bailes no dzīves un atbildības, ir bijusi varena augsne komunikācijām, kurās es nonāku atkarīgā pozīcijā, un to pat brīžiem diezgan skaidri apzinos, bet saprotu, ka viena pati es nekad nespētu stāties pretī visam tam “draudīgajam” un “šausminošajam” - dzīvei.

Šajā ziņā es tiešām esmu nenormāli laimīga, ka man ir bijusi terapija, un arī visādas diezgan dramatiskas pieredzes, proti, ka ir bijis pietiekami slikti, lai rastos motivācija malt un pārmalt visu šito līdz vissīkākajām detaļām un niansēm, grimt un nirt tajās dzīlēs, jo būtu tik briesmīgi un nelietderīgi joprojām dzīvot visos tajos sūdos ar sajūtu, ka tu neko nevari izdarīt, ka tu esi bezspēcīgs pret milzīgām bailēm un sāpēm.