Un tāpat man šķiet, ka Latvijā izmisīgi trūkst kaut kā šitāda:
http://www.youtube.com/watch?v=IjzcRlnPW_4

es visu laiku ar tādu kā skaudību skatos visādus video par organizācijām, kur viņi dažādos veidos māca cilvēkiem, kā darīt ikdienas lietas, kā orientēties telpā utt., man šķiet, ka es diezgan labi tieku galā arī tāpat, bet, ja kaut kas tāds būtu pieejams, es totāli apmeklētu, tāpēc, ka par daudzām lietām man ir sajūta, ka es vienkārši šķiežu laiku, jo man nav iemaņu, un es mēģinu lietas darīt, koncentrējoties uz redzi, kuras konkrētām lietām/situācijām man ir par maz, bet man nav ne jausmas, kā informāciju iegūt citādāk, jo nu es pirmām kārtām risinu problēmas, kas saistītas ar prioritātēm manā dzīvē, tur, kā lasīt grāmatas, rakstīt un taml, bet par praktiskām lietām - es nekad neesmu bijusi superatjautīga, un tagad man daudz ko ir vienkārši grūti izdarīt, un es tiešām domāju, ka es tieku galā diezgan vareni, bet tās ne tuvu nav manu iespēju robežas.

Varētu sev izvirzīt fantastiski utopisku dzīves mērķi - izveidot Latvijā kādu tiešām jēdzīgu un funkcionālu organizāciju, kas visually impaired cilvēkiem tiešām palīdzētu dzīvot normālu, neatkarīgu dzīvi, nevis tikai mētātos ar blāblā tekstiem, kam es īsti neredzu segumu un realizāciju.
Es jau kā parasti, protams, dzīvoju no vienas galējības otrā: vispirms man dzīvē nav nekādu mērķu, un tad pekšņi to ir ļoti daudz, un katrs nākamais ir “grandiozāks” par iepriekšējo.

Bet J nesen man teica tieši, kad par mērķiem runājām, un es atkal samulsu, un man bija grūti atbildēt, ka, ja cilvēks nespēj formulēt, ko viņš grib, kaut vai pats sev, tad tas nekad nenotiks, un es domāju, ka viņai ir taisnība.