Vēl es domāju, ka angļu valodu es noteikti turpināšu uzlabot neatkarīgi no tā, kā man ies pirmdienas pārbaudījumā: man jau nemaz īsti nav izvēles, es lasu lielākoties angļu valodā, bet domāju, ka nevienu citu valodu es droši vien vairs nespētu iemācīties, vismaz rakstīt tajā noteikti nē. Angļu valodā es arī vislielākās grūtības izjūtu tieši tad, ja man ir pašai jāraksta, un tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es neatceros, kā vārdus raksta. Domāju, ka tas saistīts ar manu dramatiski slikto vizuālo uztveri, un tiešām ar to, nevis ar redzi, jo teksti ir adaptēti, lai es varētu tos bez grūtībām lasīt, bet es tāpat, paskatījusies, kā kādu man nezināmu vārdu raksta piecas reizes, bieži izjūtu nepieciešamību paskatīties vēl sesto. Es vienkārši nespēju atcerēties, nespēju vizualizēt. Tas r līdzīgi, kā es nekad neesmu varējusi iemācīties lietas, skatoties, kā tās dara citi, nu, tur mizot kartupeļus vai jebko citu. Un par to man ir diezgan ļoti skumji, jo tur jau neko nevar darīt. Tekstu, ko tu neredzi, var palielināt, bet, ja smadzenes vienkārši nespēj pilnvērtīgi apstrādāt vizuālo informāciju, tad nespēj, nav kaut kādas saķeres, un viss. Un, jo vizuālās informācijas kļūst mazāk, jo, protams, šo es izjūtu kā arvien lielāku problēmu. Piemēram, sejas - nekad neesmu tās varējusi iegaumēt, nekad. Un kopumā šis darbojas diezgan līdzīgi kā mana redze; ir kopaina, nav detaļu. Protams, audiāli es lieliski spēju uztvert/atcerēties arī detaļas, bet, lasot tekstu, es uztveru būtību, bet detaļu nav - kā vārdus raksta, es nespēju atcerēties, kaut kāda analoģija te varētu būt ar to, ka es tik sūdīgi iegaumēju ceļus, tb - ar vienu va divām reizēm nepietiek, vajag iet vismaz 15, lai man būtu drošības sajūta, ka es atcerēšos, kaut kā ļoti neērti tas viss kopā.

Es gan arī nezinu, vai tās nav lietas, ko var kaut kā trenēt un attīstīt, jo man īsti nav skaidrs, kas tieši tas ir, tb - redze ir skaidrs, bet, kas/kāda ir tā nespēja iegaumēt/apstrādāt arī to vizuālo informāciju, kuru es redzu, man nav ne jausmas, es to vienkārši mēģinu "kaut kā" formulēt. Un tagad es to vismaz mēģinu, jo arvien vairāk apzinos, ka, lai visas šīs lietas būtu menedžējamas un pārvaramas, cik iespējams, ir tās jāsaprot un jāpēta, agrāk es vienkārši biju frīks, kam viskautkas ir grūti nezināmu iemeslu dēļ, man gluži vienkārši lielāko daļu savas dzīves nebija ienācis prātā, ka varbūt kādam arī ir kaut kā līdzīgi, jo vienmēr ir bijusi sajūta, ka visi apkārtējie visu lieliski var izdarīt, tikai es nē, kas lielākoties ir ticis norakstīts uz slinkumu, bet tagad droši vien iemesls būtu redze, es pie tā, ka man varbūt vienkārši ir kaut kāda īpatnēja uztvere, esmu nonākusi principā tikai lasot. Brīžiem tā ir ļoti atvieglojoša sajūta – uzzināt, ka kaut kur pasaulē ir vēl citi cilvēki, kas funkcionē līdzīgi man.