Ok, man ir parādījies pirms kāda pārbaudījuma "viss būs slikti" noskaņojums (kādā brīdī tā ir vienmēr), pildu rītdienas mājasdarbu un, man pēkšņi šķiet, ka es nevaru salikt vienkāršus teikumus, un vispār, ka šis viss nebija laba ideja un es briesmīgi izgāzīšos. Bet ok, šī fāze arī ir jāizdzīvo. Protams, es arī nejutīšos tik gatava, cik man gribētos, un kā varētu justies, ja tas būtu, teiksim, latv, val vai kāda cita priekšmeta eksāmens, jo valodas man vienk. nepadodas, un kaut arī es daudz lasu un esmu gājusi mācīties, un vispār diezgan daudz ar šo visu noņēmusies, man nešķiet, ka es būtu progresējusi tik ļoti, cik būtu iespējams, ja man vienkārši būt vairāk “ķēriena”, ja to kaut kā tā var nosaukt, bet nu vismaz labi, ka es neesmu iedomājusies, ka man vajag uzlabot savu rezultātu, pienmēram, matemātikas eksāmenā, jo tad tas būtu daudz bezperspektīvāks pasākums, kur ar "es gribu, un es darīšu visu iespējamo" arī varētu būt par maz. Bet viena lieta gan - es par šo jūtos vareni tādā ziņā, ka es nepīkstu par to, ka man vajag labāku rezultātu, tomēr man tā nav, bet mēģinu pie tāda tikt. Protams, ir jau visas tās briesmīgās domas, cik slikti būs, ja es nolikšu tikpat slikti vai labāk, bet ne pietiekami labi, bet no visādiem tādiem prātuļojumiem es neko daudz nevaru iegūt, tipa, ja būs slikti, tad domāsim tālāk. Un vēl jau ir mazliet laika, un jācer, ka man vienkārši ļoti veiksies, un es nebūšu pārnervozējusies līdz nāve un runāšanas daļā nesākšu, piemēram, šļupstēt. :D
Leave a comment