Šodien notika kaut kas ļoti jauks, kaut arī it kā pilnīgs sīkums, bet tāpat ļoti patīkami, jo man puķes kāds dāvina reti. vienīgais kursā esošais puisis (tajā kursā, kur es pa kluso apmeklēju pasaules literatūras lekcijas, kuras, starp citu, ir vienkārši brīnišķīgas), šodien turpināja appuķot pēdējās dienās vēl nesatiktās pasniedzējas un kursabiedrenes, un arī es tiku pie puķes ar tekstu "tu taču arī esi mana kursabiedrene, kaut arī tikai vienā priekšmetā", tas bija diezgan savādi, jo principā es ar viņiem vispār nekomunicēju, izņemot tikai tik daudz, ka sveicināmies, ienākot auditorijā, bet ļoti mīlīgi.

Aizgāju arī aprunāties par pirmdienas eksāmenu, Ilze teca, ka skola sakot, ka to darbu var arī neatsūtīt (nez, vai tas ir kāds īpašs mājiens man vai arī vienkārši viņiem jau ir pieredze), bet nu arī, ja tā gadoties, tad darbs jāpalielina uz vietas, par to es jau iepriekš likumā biju lasījusi. Vēl teica, ka, lai man nebūtu stress par telpas atrašanu, man būtu vēlams tuvāko dienu laikā ieiet skolā un apskatīties, kur tieši eksāmens notiks, jo sarakstiem jau vajadzētu būt, negrasos lieki tajā midzenī spert savu kāju (un man tāpat būtu kādam jāprasa, lai palīdz sameklēt to sarakstu un tā), bet ļoti labi, ka man ir viens cilvēks, ar kuru vienmēr bijušas lieliskas attiecības un kam es varu tagad uzrakstīt vai piezvanīt un palūgt apskatīties, vai tie saraksti jau ir un, ja ir, tad kurā telpā man jābūt. Un vispār es vairs negrasos iecepties un uztraukties par tehniskām lietām, es visu, ko varēju, esmu izdarījusi, un turpmākās dienas grasos veltīt tam, lai cītīgi mācītos. Un kopumā es ticu labajam cilvēkos un tam, ka viss būs ok. Bet, ja kaut kas nebūs ok - vai nu ar tehnisko pusi vai arī kāds grasās izturēties pret mani tāpat kā tad, kad es tur mācījos - rupji un nepieklājīgi - tad gan būs problēmas, jo laiks, kurā par mani varēja visādi ņirgāties un riebīgi izturēties ir pagājis, un, kāpēc, lai es baidītos no kaut kādas tur skolas, man ir jādomā tikai par angļu valodu.