Šodien, braucot autobusā, kad biju galīgi izbesījusies par to, vik lēni tas kustas uz priekšu un cik bieži apstājas, sērīgi nolūkojos uz garāmbraucošajām mašīnām un nodomāju, ka varētu kāpt ārā un atlikušo ceļu stopēt, mana pagātnes stopēšanas pieredze kopumā ir ļoti pozitīva, izņemot to reizi Lietuvā, kad stopēju kopā ar Inesi, un kaut kāda sieviete apstājās tikai, lai pateiktu, ka mūs nekut nevedīs, pajautātu, uz kurieni mēs dodamies, un piebilstu, ka stopēšanu neatbalsta. Bet, ja es tagad vēl arī sāktu viena pati stopēt, tad pasaule varētu sacīt, ka es esmu zaudējusi pēdējās veselā saprāta drumslas. Bet tiešām, ja es būtu mazliet vairāk komunikabla, es to darītu.