Pēdējā laikā pilsēta ir ļoti netīra. It kā visu laiku būtu vētra. Vakaros, ejot pa tukšajām ielām, man (un, šķiet, arī sunim) ir sajūta, ka kāds seko. Atskatāmies, bet mūsu virzienā tiek pūsta tikai kāda kartona paka vai maisiņš. Ejam tālāk, bet visur čaukst un plandās, it kā kāds kaut ko čukstētu, atgādinātu, mēģinātu brīdināt. Katru vakaru ir dzirdama lidmašīna, tas jau ļoti sen tā ir. Bet pašreizējos kontekstos brīžiem kļūst gandrīz neomulīgi. Reizēm ir dzirdama jūra, pat diezgan tālu. Bet dažkārt ir pilnīgs klusums. Pat suņi nerej. Citkārt rej visās malās, pirms pāris vakariem aiz vārtiem, kam gājām garām, suns, izmisīgā niknumā riedams, skrāpējās un leca pret vārtiem, brīžiem viņa galva parādījās virs tiem. Un gandrīz nekad uz ielām nav cilvēku. Ļoti reti kādu satiekam. Kaut kas trauksmains ir šajos vakaros, pat tajos brīžos, kad ir ļoti kluss, tāds kā nogaidošs, varbūt draudīgs.