27 February 2014 @ 05:01 pm
 
Es apzinos, ka es šajā jautājumā mēdzu izklausīties nenormāli kategoriska, bet reizēm gandrīz liekas, ka kādam ir jābūt arī kategoriskanm, jo nu šo nav iespējams atrisināt, klusiņām sēžot un domājot, ka nav jau īsti ok. Un tad mēs esam gatavi protestēt un iestāties pret visādām lietām, kas patiesībā mūs vispār neapdraud, bet esam tik abnormāli iecietīgi situācijās, kad notiek kaut kāds ārprāts.un, lai man neviens nestātsta ka tas ir ok, ka tā astoņdesmitgadīgā tante, kura te visu mūžu dzīvojusi, nevar latviski pajautāt, kur ir pietura, jo tas nav normāli, un nevienma nav nekādu tiesību man moralizēt, ka es esmu nepieklājīga, ja es nemēģinu atbildēt krieviski (es esmu vedusi un radījusi, bet man nav jārunā krieviski, tas vai es to daru, ir mana izvēle). Un tad viens sūdzas, ka viņam bail valsts svētkos iedegt svecīti logā, bet cits, ka kolēģi darbā apvainosies, ja runās latviski. Mēs paši esam šo situāciju aizlaiduši tiktāl. Un tad tikai iet un likt upuru piemiņas dienās puķes pie pieminekļiem, absurds.