Es gan mēģinu neslīgt pārmērīgā sajūsmā par lietām, bet videolupa ir kaut kas brīnišķīgs. Par spīti tam, ka tā ir bieži jālādē un liela apjoma tekstus jau tāpat ar to nav paredzēts lasīt. Bet visādi uzraksti, internetbankas kodi, teksti uz iepakojumiem utt. (mazliet sajūta, it kā es būtu iemācījusies lasīt no jauna). Man vairs, jācer, nevajadzēs, piemēram, veikalā saprast, ka es nevaru nopirkt saviem matiem piemērotu šampūnu vai citas lietas, kurām ir svarīgi varēt izlasīt tekstus uz iepakojumiem. Veikalu sakarā vispār vienbrīd biju sākusi sajusties tā, ka gribas izdomāt visus iespējamos iemeslus, lai tikai nevajadzētu iet iepirkties un atkal nonākt sajutā, ka gribas raudāt un skriet prom, jo es varu nopirkt tikai to, ko es atpazīstu pēc krāsas, lieliem uzrakstiem un taml. Mani gan mazliet satrauc, vai man potenciāli nevarētu piesieties, ka es fotografēju, pēc kā šis ļoti varētu izskatīties. Tb – man vispār negribas, ka man pievērš lieku uzmanību, kur nu vēl par kaut ko skaidroties, bet laikam jau, kā ar visu, ja gribas darīt lietas, tad no tā vienmēr nav iespējams izvairīties. Bet jā, šis ir tiešām ārkārtīgi iepriecinoši.