Justies izolētam no sabiedrības ir bēdīgi, piekrītu, un tam var būt daudz un dažādi iemesli, tomēr es neesmu par tādu "būtu jādara". Jo tas jau atkarīgs arī no konkrētajām attiecībām. Es domāju, ka reizēm tiešām tu vienkārši nevari kaut ko, pat ja saproti visus apstākļus un gribētu ņemt tos vērā, tb - visas situācijas nav vienādas. Un otra lieta - ja ir tā, ka cilvēks nespēj iedziļināties otra apstākļos nekad, respektīvi kopā pavadīt laiku nav pietiekami svarīgi, lai būtu gatavs iet uz kompromisiem, tad nafig ar tādu cilvēku vispār draudzēties?